Kultūrfilozofija.
Visas vēstures gaitā filosofijā ir bijusi aktuāla problēma par atšķirību starp to, kas pastāv neatkarīgi no cilvēka – pasauli, dabu un to, ko cilvēks radījis personīgajā, garīgajā veidā.
Arī kultūras problēmas rodas tad, kad izveidojas māksla, zinātne, personība un sabiedrība. Bet ir arī cits kultūrfilosofijas un kulturoloģiskās disciplīnas mijiedarbības aspekts – metadoloģiskais aspekts. Pilnīgas zināšanas par to, kā jāveido un kā ir jafunkcionē, jāattīstās kultūrai tās visos daudzējādajos veidos, pieprasa apvienot izziņas veidus un iegūtos rezultātus, atrast kopēju valodu un apvienot savas darbības. Atsevisķās kultūras sfēras to izdarīt nav spējīgas, tāpēc nepieciešams metodoloģisks vidutājs, kas ir filosofisks skats uz kultūru, jo tas skata to kopumā kā vienu veselu, konstatē modifikācijas, likumsakarības etnosociālā vidē un vēsturiskā laikā. Tomēr pati kultūrfilosofija nav izstādājusi sevis kā priekšmeta metodoloģisko funkciju, tai nav sava vēturiski teorētiskā modeļa. Taču, kad mūsu acu priekšā formējas jauna izziņas paradigma, ko pamato domāšanas sistēma, kad sistēmas pieeja ļauj filosofijai celt atbilstošu kultūras modeli, kļūst reāla iespēja radīt produktīvas saites ar dažādiem zināšanu atzariem, kas pēta vienus vai otrus kultūras fragmentus. Tas jādara lai izvairītos no savstarpējas nesapratnes un uzskatu konfliktiem.…