1. Latvijas Republikas krimināltiesību izpratne, uzdevumi un avoti
Krimināltiesības. Publisko tiesību nozare, kas regulē attiecības starp personu, kas vainīga n.n. izdarīšanā un valsti tās kompetentu institūciju personām, piedraudot ar sodu un piemērojot sodu valsts vārdā. Krimināltiesības ir normu kopums, kas definē kriminālatbildības pamatu un principus, nosaka noziedzīgu nodarījumu loku un paredz sodu par to īstenošanu. Kriminālatbildības regulē attiecības starp valsti un personu, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, uzliekot personai pienākumu izciest par izdarīto kriminālsodu.
Krimināltiesības kā patstāvīga tiesību nozare ir vienveidīgu normu kopums, kas nosaka kriminālatbildības pamatu un principus, kuru saturs nosaka, kādi nodarījumi saskaņā ar spēkā esošiem likumiem atzīstami par noziedzīgiem, reglamentē kriminālatbildības pamatu, sodu, kā arī atbrīvošanu no kriminālatbildības un soda.
Krimināltiesības kā tiesību zinātnes nozare pēta n.n. un sodu tiesisko reglamentāciju, veic teorētisko likumu skaidrošanu un to piemērošanas prakses izpēti, apzina krimināltiesisko institūtu vēsturiskās attiecības etapus un citu valstu krimināllikumu īpatnības, tādejādi radot bāzi krimināltiesību normu iedarbības un piemērošanas pilnveidošanai. Krimināltiesību teorija ir cieši saistīta ar vispārīgo valsts un tisību teoriju, tādām krimināltiesiskām zinātnēm, kā kriminālprocess, sodu izpildes tiesības, kriminoloģija, kriminālistika.
Krimināltiesību struktūru veido Vispārīgā un Sevišķā daļa, kuru normas ir cieši savstarpēji saistītas, jo krimināltiesiskās regulēšanas piemērošanas rezultātā.
Krimināltiesības veic vairākas funkcijas un par to galvenajiem iedarbības virzieniem atzīstama aizsargājošā funkcija, kas izpaužas svarīgu interešu aizsardzībā ar tai piemītošajiem specifiskajiem līdzekļiem; fegulējošā funkcija – n.n. izdarīšanas rezultātā radušos attiecību regulēšana; preventīvā, jeb brīdinošā funkcija – personu atturēšana no n.n. izdarīšanas; audzinošā funkcija – cīņa par likumu ieaudzināšanau.
Krimināltiesībām piemīt arī noteikti principi – to normās irtvertās vadošās idejas, gan tādas, kuras ir kopīgas visām tiesību nozarēm, gan tādas, kuras raksturo tikai apskatāmās tiesību nozares funkcijas būtību un specifiskās īpatnības. Likumības princips – nosaka nacionālo normu atbilstību starptautiskajām tiesībām un Satversmei, izslēdz Kriminālliekuma piemērošanu pēc analoģijas; vainīguma princips – nav n.n. bez vainas; taisnīguma princips – soda individualizācija; humānisma princips – kriminālatbildību izslēdzošo apstākļus un izpaužas iespējā atbrīvot personu no kriminālatbildības un soda; vienlīdzība likuma priekšā, atbildības neizbēgamības, atbildības par vainīgu nodarījumu taisnīguma jeb soda atbilstības izdarītā noziedzīga nodarījuma kaitīgumam, demokrātisma, humānisma u.c.
…
