Par standartvielu var izmantot tikai tādu vielu, kas atbilst vairākām prasībām. Pirmā no tām ir iespēja vienkāršā veidā šo vielu iegūt pietiekami tīru. Piemaisījumu masas daļa parasti nedrīkst būt lielāka par 0,05%, t.i., par pusi no piesvara masas mērījumu standartnovirzes (ap 0,1%). Bez tam standartvielai ir jābūt stabilai gan gaisā, gan arī šķīdumos. Gaisā tā nedrīkst oksidēties ar skābekli, reaģēt ar oglekļa dioksīdu, zaudēt kristālūdeni. Standartviela nedrīkst būt arī jūtami higroskopiska. Šķīdumos tā nedrīkst protolizēties, t.i. neapgriezeniski reaģēt ar šķīdinātāja molekulām. Standartvielas piesvara masu mēra ar analītiskajiem svariem. Pēc tam iesvaru kvantitatīvi pārnes mērkolbā, izšķīdina, pieliek tam šķīdinātāju līdz svītrai, kas iegravēta uz mērkolbas kakliņa, un samaisa. Tādā veidā ar mērkolbu izmēra šķīduma tilpumu.
Standartšķīdumus var gatavot no fiksanāliem (standarttitriem). Fiksanāls ir aizkausēta stikla ampula, kurā atrodas pilnīgi noteiktas vielas daudzums. Standartšķīduma pagatavošanai fiksanāla ampulu pārsit, saturu caur piltuvi ieskalo mērkolbā un pēc izšķīdināšanas atšķaida ar šķīdinātāju līdz svītrai. Fiksanālā esošajam vielas daudzumam standartnovirzi uzskata par tik mazu, ka ar to var nerēķināties.
TIEŠĀ TITRĒŠANA UN ATTITRĒŠANA
Tiešajā titrēšanā nosakāmo vielu tieši titrē ar piemērota reaģenta standartizētu šķīdumu vai standartšķīdumu. Lai reakcija starp nosakāmo vielu un reaģentu varētu izmanot tiešajā titrēšanā, tai jāatbilst vairākām prasībām.
1) Reakcijai ir jābūt specifiskai, t.i., noteikšanas apstākļos ar reaģentu bez titrējamās vielas nedrīkst reaģēt neviena cita šķīdumā esoša viela. Ja tomēr šādas papildreakcijas noris, tad rodas sistemātiskas kļūdas vai pat rupjas kļūdas un iegūtie rezultāti nav pareizi.
…
