Atbilstoši Civillikuma 1.pantā noteiktajam „tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības”. Šāda tiesību norma, kas paredz vispārēju pienākumu rīkoties labā ticībā, Latvijas tiesībās (līdzīgi kā citās Rietumeiropas valstīs) bija jauninājums, kas tika ieviests, izstrādājot jauno civillikumu. Jēdziens „laba ticība” Latvijas tiesībās gan nebija svešs arī pirms tam. Tā, piemēram, Baltijas vietējo likumu kopojuma 3444.pants noteica šikanes aizliegumu, paredzot, ka no pienākuma atlīdzināt zaudējumus neatsvabina rīcība, kas pati par sevi ir atļauta, ja tā veikta ar nolūku nodarīt otram zaudējumus. Mūsdienās šikane (tas ir, tiesību izlietošanas kaitēšanas nolūkā) tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajiem labai ticībai pretējas rīcības gadījumiem. Tomēr tiesību norma, kas noteiktu vispārēju pienākumu rīkoties labā ticībā, pirms Civillikuma spēkā stāšanās Latvijas tiesības nebija.
Jaunā Civillikuma izstrāde tika uzsāka jau 1920.gadā, tomēr iesāktais darbs tika pabeigts tikai 1937.gada 28.janvārī, kad Ministru kabinets akceptēja izstrādāto Civillikuma projektu.1 Izstrādājot jauno Civillikumu, tajos jautājumos, kur bija nepieciešami jauninājumi, par paraugu tika izmantoti Rietumeiropas, it sevišķi Vācijas un Šveices, civillikumi. Civillikuma 1.pants bija viena no tām tiesību normām, kurai par paraugu tika izmantots Šveices Civilkodekss [Schweizersches Zivilgesetzbuch (turpmāk arī - ZGB). Proti, Civillikuma 1.pants vārdiskā formulējuma ziņā tika pārņemts no ZGB 2.panta pirmās daļas, kura noteic: „Izlietojot savas tiesības un pildot savus pienākumus, ikvienam jārīkojas pēc labas ticības”.3 Jāteic, ka likuma pirmatnējā projektā šo tiesību normu gan nebija paredzēts novietot Civillikuma priekšgalā, turklāt tā bija izteikta arī citā redakcijā: „Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības principiem, ievērojot likumos noteikto atbildību par vainu un neuzmanību vai nolaidību.” Vēlāk šis formulējums tika abstrahēts un tiesību norma tādā redakcijā, kāda tā ir šobrīd, tika „izcelta” ārpus citām Civillikuma tiesību normām, tādējādi kļūstot par Civillikuma „ievadnormu”.
Bijušais tieslietu ministrs un Civillikuma izstrādes komisijas loceklis Hermanis Apsīts ir norādījis, ka ar Civillikuma 1.pantu „esam gribējuši uzsvērt tiesību audzinošo nozīmi un tiesību lomu taisnprātības sekmēšanā cilvēku attiecībās un sadzīvē”.
Turklāt Civillikuma 1.pants ir imperatīva norma (20.gadsimta 30.gadu juridiskajā literatūrā saukta par ius cogens). Tas nozīmē, ka šo tiesību normu nevar grozīt vai atcelt ar līdzēju vienošanos.…