“ Tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības ” – to nosaka Latvijas Republikas civillikuma (turpmāk CL) pirmais pants. Precīzāk izsakoties, katrai subjektīvo tiesību izlietošainai jābūt savienotai ar pretējo interešu novērtēšanu. Tas nozīmē, ka jārēķinās ar citu indivīdu aizsargājamām tiesībām, sabiedrībā pieņemtajiem ieradumiem, tikumiem un uzskatiem, kā arī reliģiju.
Šī abstraktā norma novietota CL pašā sākumā, kas liecina par labas ticības lielo nozīmi mūsdienu civiltiesībās, kaut gan juridiskajā praksē šis princips tiek apskatīts reti. Tādejādi tiesai, izšķirot jebkuru privāttiesisku strīdu, vienmēr ir jāizvērtē, vai tiesību subjekta rīcība atbilst CL l.pantā norādītajam.
To arī reti izmanto tiesu praksēs, jo uz šo principu tiesu prakses dod tikai nelielu ieskatu, veidojot jaunas un jaunas atsauces. Protams, labas ticības princips plaši pazīstams arī daudzās citās valstīs, un tas ietverts to civillikumos, nedrīkst aizmirst, ka tas iekļauts arī starptautiskajās komerctiesībās. Neiztikt atkal bez izņēmumiem. Lielbritānija ir viena no tām valstīm, kas neatzīt labas ticības principa piemērošanu, kaut gan ar Eiropas Savienības (ES) valstu kopēju sadarbību Lielbritānijas tiesu prakse sāk to pakāpeniski atzīt un pielietot. Kā arī tas ir iesakņojies starptautiskajos tiesību aktos.
Ne velti šis princips jau tika ievērots senajā Romā, dažkārt liekas, ka esam to mantojuši un mazliet pārveidojuši atbilstoši savām vajadzībām - pilnveidojuši. Mūsdienās, galvenokārt vadoties no Rietumu tiesību loka ( Šveice, Vācija) pieredzes, izpratne par šo jēdzienu ir attīstījusies citā virzienā - radusies vispārēja tiesību principa nozīme. Šim principam Latvijas privāttiesiskajā apgrozībā ir ļoti būtiska nozīme.
Latvijas juridiskajā literatūrā vēl joprojām nav atrodamas atbildes uz dažiem kuteklīgiem jautājumiem par labu ticību un tā piemērošans aspektiem.…
