Augustīns secina, ka laiks ir garīgas dzīves parādība. Viņš pirmais cilvēces vēsturē tiecas saistīt laika interpretāciju ar dvēseles norišu analīzi. Pēc viņa domām, laika iespējamības pamatā ir cilvēka atmiņas īpatnības – tajā var saskatīt trīs elementus: gaidas, kas tiecas uz nākotni, uzmanību, kura sakņojas tagadne, atmiņas, kas vērstas uz pagātni. I.Kanta filozofija. Pēc filozofa domām, jebkuras zināšanas sākas ar pieredzi, tomēr tas izriet no pieredzes. Cilvēkam juteklībai ir 2 formas: telpa un laiks, kurā tiek sakārtota pieredze un vērotās parādības. Kants domā, ka tieši šis formas dara iespēju uztvert un ļaut apjēgt dažādu konkrēto lietu izpēla saturu.
Mūsdienu filozofiskie virzieni – dzīves filozofija un eksistenciālisms – telpas un laika interpretāciju radikāli saista ar cilvēcisko eksistenci. Telpas problēmas risinājums tiek meklēts cilvēkā un viņa radītajā slietās, kurās iemiesojas attiecības ar pasauli. Cilvēka dzīves ritējums robežās starp dzimšanu un nāvi gūst laika izvērsuma raksturojumus. Galvenais faktors, kas cilvēces vēsturē nosaka pasaules ainu dažādību, ir kultūras arhetipiskās formas, kuru vidū sevišķi nozīmīgu vietu ieņem tieši telpas un laika redzējuma modeļiem. Taču arī šis cilvēks dzīvo paša radīto lietu vidū. Tās, liecinot par sava radītāja spējām un vēlmēm, veidot viņa dzīves telpu. Viņš nedzīvo vienkārši celtnēm, bet gan mājās, kurās vienkopus saplūst simtiem un tūkstošiem cilvēcisko attiecību. Mājās dāvā drošību, tajās meklē mieru un stabilitātes sajūtu.
…
