Laimonis Vāczemnieks

Nā­ka­mā dzej­nie­ka bēr­nī­ba aiz­rit strād­nie­ku ra­jo­nā- Sar­kan­dau­ga­vā. Trīs­des­mi­ta­jos ga­dos te ne­val­da tā­da stei­ga un bur­zma kā Rī­gas cen­tra lep­na­jos bul­vā­ros. Priekš­pil­sē­tas mie­ru trau­cē ti­kai pū­tie­ni un svil­pie­ni – uz Kun­dziņ­sa­lu brau­co­šo ku­ģī­šu tau­res un fab­ri­kas si­rē­nas. Smil­šai­na­jos pa­gal­mos, uz ne­kal­tu ak­me­ņu bru­ģa Lai­mo­nis ar sa­viem vie­nau­džiem dze­nā bum­bu un spē­lē pa­šu iz­do­mā­tas spē­les. Viņš augu­mā ir viens no ma­zā­ka­jiem, bet at­jau­tīgs un liels ne­bēd­nis.
1940. gads ar sar­ka­nu ka­ro­gu viļ­ņo­ša­nos un cil­vē­ku gā­jie­niem ie­lās at­nes pār­mai­ņās arī zē­nu dzī­vē. Lai­mo­nis kļūst par vie­nu no pir­ma­jiem Sar­kan­dau­ga­vas pi­onie­riem. Pat fa­šis­tu oku­pā­ci­jas lai­kā Lai­mo­nis gla­bā sar­ka­no kakl­autu ku­mo­dē, lai gan tas ir ļo­ti bīs­ta­mi. Bēr­nī­bas ga­du spil­gtie ie­spai­di iz­pau­du­šies vē­lā­ka­jos ga­ra­jos stās­tos un dze­jo­ļos.…