Postfoklora – folkloras mūsdienīga interpretācija.
Feiklora, viltotā folklora, fakelora – konkrēta autora radīti darbi, kuri mēģinādami šādā veidā labojot darbus, aizpildīt tos robus, kas viņiem likās, ka traucē latviešu folkloras pilnvērtības izjūtām. Folkloristi saverēji paši teicēji vietā vai izdomāja fiktīvus teicējus, vai arī teicēji bija pietiekami elastīgi, ka ātri saprati, ko vēlas, lai no viņiem dzird. Līdz ar to apvienojot klasisko tautasdziesmu formulas ar jaunlaiku sociālisma reālijām, radīja feikloru.
Katrs folkloras darbs un veids kā tā ir pasniegta ir vairāku cilvēku veidojums, jo katrs mēs to redzam savādāk, katrs to rada savādāk. Viens ir tas kā cilvēks to pastāsta, otrs ir kā cilvēks to nodod tālāk. Kā piemēru ņemot tautasdziesmas, kas ir neizsakāmi daudzas un dažādās variācijās, tās ir veidojuši cilvēku kopums, ne indivīds. Tās pastāv vēl mūsdienās, tās varbūt netiek izmantotas ikdienā, bet tiek bieži izmantotas mums neapzināti.
Arī teikas ir radušās no kāda cilvēka dzirdētā vai redzētā, līdz ar to tās rašanā nav piedalījies viens cilvēks, bet gan cilvēku kopums. Ne tikai cilvēks, kas to stāsta, bet kas tajā notikumā ir piedalījies un kas to visu attiecīgā brīdī piefiksē, kas pēc tam to visu apkopo. Folklorists, kas ir piefiksējis šo stāstīto jau ir daļa no šī cilvēku kopuma. Folkloru rada tauta, nevis viens indivīds.
Kaut arī šķiet, ka daudzi cilvēki par folkloru neinteresējas un varbūt pat bieži nezina, kas tā ir, viņi tomēr ar to saskaras gandrīz katru, kaut vai tie paši sakāmvārdi „Ābols no ābeles tālu nekrīt”, „Dots devējam atdodas” un citi. Šādus izteicienus mēs nereti dzirdam ikdienā, bet ne katrs apzinās, ka viņš izmanto folkloru un ka tā vispār ir folklora.
Ne velti folklorai ir daudz izskaidrojumi un jēdzieni, un neviens no tiem nav nepareizs, jo katrs to saprot savādāk un uztver savādāk.
…
