1. LATVIEŠU KLUSĀS DABAS GLEZNIECĪBAS PIRMSĀKUMI (20. GADSIMTA SĀKUMS)
Katram laikmetam un tautai ir sava raksturīgā un iecienītā lietu pasaule, un kluso dabu gleznojumi ir tās tieši liecinieki. Tumšbrūni maizes klaipi un vēderainas māla krūzes, ziedu klēpji, āboli, rutki un sīpoli, galdnieka darbarīki – dažādi cilvēkam apkārt esošie priekšmeti iemūžināti latviešu klusās dabas glezniecībā. Pasaules mākslā šī žanra dzimšanu un patstāvīgu attīstību droši vien radījusi gleznotāju tieksme atveidot uz audekla apkārtējo pasauli – ne tikai slavenus notikumus un izcilus laikabiedrus, bet arī mazāk populāru priekšmetu vidi. Mākslinieka izvēlētās un vienā audeklā attēlotās lietas, kaut arī nekustīgas un nedzīvas, tomēr pat klusējot stāsta kā par pašu mākslas darba radītāju, tā arī par viņa laikmeta sabiedrības interešu loku un pasūtītāju gaumi. Mākslinieku interesi par klusās dabas žanru noteikuši dažādi aspekti: viens no tiem saistās ar vēlmi pēc iespējas vizuāli tiešāk un dabiskāk sniegt konkrētu priekšmetu struktūru un to savstarpējās kopsakarības, reizē izsakot savu jūsmu par lietu skaistumu un vērtību. Cita izvēle saistīta ar klusās dabas specifisko raksturu, kas gleznotājiem dod plašas iespējas nodarboties ar glezniecībai būtiskiem izteiksmes līdzekļu meklējumiem, vienlaikus radot iespēju pilnveidot profesionālās iemaņas. Kaut arī klusā daba nerisina sabiedriska rakstura problēmas, tomēr šim žanram ir neatsverama nozīme kā radošu eksperimentu laboratorijai un patstāvīgai estētiskai vērtībai. Šis otrais aspekts izvirzījās priekšplānā 19. gadsimta nogales mākslā, sākot ar pēcimpresionismu, spēcīgi uzplaukdams 20. gadsimta sākumā dažādu virzienu glezniecībā. Kluso dabu sevišķi bija iecienījusī kubisti - J. Liepiņš (sk.4. att.), O. Skulme (sk.5. att.), N. Strunke (sk.6. att.),- kuru gleznās priekšmeti zaudē jebkādu lietderību un sākotnējo formu. Mākslinieki vairs neattēloja lietas reālistiski, bet deformēja un sadalīja sastāvdaļās, ”ģeometrizējot” līdz nepazīšanai, parādot tās savā individuālā skatījumā.
Tādā 20. gadsimta sākuma māksliniecisko uzskatu, virzienu un radošo meklējumu krustpunktā dzimusi latviešu klusās dabas glezniecība – pats jaunākais žanrs mūsu mākslā.
Eļļas glezniecība klusās dabas vēsturē iesākās ap 1920. gadu, kad Rīgā no Maskavas ieradās Loe Svemps, kas bija mācījies krievu mākslinieka Iļjas Maskova darbnīcā. Pedagoga intereses ietekmēja Svempa jaunradi, un , atgriezies dzimtenē, mākslinieks aktīvi pievērsās klusās dabas glezniecībai. Iesaistīdamies jaundibinātajā “Rīga mākslinieku grupā”, viņš šajā ziņā ietekmēja pārējo biedru – Jāņā Liepiņa, Oto Skulmes, Voldemāra Tones, Ugas Skulmes – daiļradi. Protams, arī bez Svempa līdzdalības klusās dabas žanrs ieviestos latviešu glezniecībā, bet tā attīstība iespējams būtu lēnāka un viendabīgāka.
…
