2. Literārās valodas jēdziens. Literārās valodas normas.
Literārā valoda ir koptas runas un rakstu valodas forma, kas atbilst sava laika valodas kultūras normām. Literārajai valodai raksturīgas tas, ka to izmanto visās dzīves sfērās, tā ir obligāta visiem valodas lietotājiem, un tai ir gan runas, gan rakstu forma.
Mūsdienu latviešu literārās valodas pamati ir likti XIX gadsimta otrā pusē, apzināti izkopjot to, bagātinot vārdu krājumu, vēršoties pret nevēlamiem aizguvumiem. To paveica jaunlatvieši, pozitīvi ietekmējot cilvēku attieksmi pret savu valodu. 19. Gadsimta 80. – 90. gados nacionālā valoda ieguva vēlamo vietu visās darbības jomās. Literārās valodas pamats ir vidus dialekts.
Literārā valoda nav nemainīga, tā viedojas un attīstās kopā ar cilvēku darbību. Tāpēc valoda ir jākopj un jāpilnveido. Par literārās valodas tīrību visvairāk rūpējas valodnieki, bet diemžēl aizvien biežāk literārās valodas normas, ar kuru palīdzību tiek kontrolēta literārā valoda, tiek pārkāptas.
Literārās valodas normas jēdziens
Savas normas ir arī literārajai valodai. Literārā valoda ir tas valodas paveids, kam sabiedrība izvirza paaugstinātas prasības. Tāpēc literāro valodu nevar atstāt pašplūsmai un tās attīstība ir apzināti jāvirza. Atšķirībā no citiem valodas paveidiem literārās valodas vārdu, gramatisko formu un konstrukciju, tāpat arī fonētisko un grafisko līdzekļu izvēli un lietošanu nosaka ne vien paradums, bet arī valodnieku apzināti formulēti likumi - literārās valodas normas.
Literārās valodas normas ir parādītas pareizrakstības, pareizrunas un skaidrojošās vārdnīcās, skolu un citās normatīvās gramatikās.
Valodas normu izveidē galvenā nozīme ir rakstu valodai un obligāta prasība ir ievērot ortogrāfijas un interpunkcijas likumības.
Ortogrāfija ir kādas valodas vārdu rakstības likumu sistēma. Interpunkcijā ietilpst pieturzīmju kopums, kuru izmanto rakstos, kā arī pieturzīmju lietojuma principi.
Valodas normas laika gaitā mainās.
Blakus vienotām normām, kas nepieļauj nekādus paralēlus lietojumus, ir arī izvēles normas, kas pieļauj paralēlus lietojumus, ja tie ir vienlīdz pareizi (piem., dat. trim jeb trijiem; trim jeb trijām; lok. trijos jeb trīs; trijās jeb trīs; arī diez jeb diezin, nākamreiz jeb nākošreiz, tīši jeb tīšām).
Ir gadījumi, kad valodnieku ierosinājumiem par literārās valodas normām daļa sabiedrības nepiekrīt (sāls utml.).
Ikdienā bieži vien vērojama atkāpšanās no literārās valodas normām. Tas izpaužas barbarismu, žargonismu, vulgārismu lietošanā, nepareizu skaņu izrunā, neveiklu teikumu konstrukciju veidošanā.
…
