Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā 1940. gadā.
Latvijas ārpolitikas galvenais uzdevums starpkaru periodā bija nodrošināt stabilus priekšnoteikumus valsts neatkarībai. Līdz trīsdesmito gadu pirmajai pusei Latvija par sev vienīgo naidīgo lielvalsti uzskatīja PSRS. Ārpolitikā Latvija orientējās uz Lielbritāniju, Poliju, Tautu Savienību un nesekmīgi mēģināja izveidot Latvijas, Polijas, Igaunijas un Somijas savienību. Pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā 1933. gadā Latvijas sūtņu konference secināja, ka Latvijai ir divi ienaidnieki – Vācija un Padomju Savienība.
1938. gadā kopā ar vairākām citām valstīm Latvija kopā ar vairākām citām valstīm atteicās no Tautu Savienības izvirzītajiem kolektīvās drošības principiem un pasludināja kursu un „absolūtu neitralitāti”. Pēc septembra beigās notikušās Francijas, Vācijas, Lielbritānijas un Itālijas konferences Minhenē, kas ievērojami nostiprināja Vācijas pozīcijas Viduseiropā, Latvija bija spiesta arvien vairāk ņemt vērā vācu varas strauji pieaugošo faktoru. Baltijas valstu elite naivi cerēja, ka pieglaimošanās Kremlim un verdziskā padevība vāciešiem paildzinās tās neatkarību. Lielbritānija nespēja un negribēja aizstāvēt Baltijas valstis.
Saskaņā ar vācu – padomju 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma slepeno protokolu Latvija tika pakļauta padomju interešu sfērai. Lai rietumu valstis nevajadzīgi neuztrauktu, tā veica Latvijas un abu pārējo Baltijas valstu okupāciju vairākos gājienos. Vispirms Padomju Savienība uzspieda militāra savstarpējās palīdzības līguma noslēgšanu, ar ko saņēma tiesības Baltijas valstīs izveidot militārus atbalsta punktus. Līgumu slēdzot, padomju delegācija pretošanās gadījumā netieši draudēja ar tūlītēju militāru okupāciju.…
