Cilvēks jau no laika gala centies vēsturi iedalīt vairākos posmos, bet tikai nesen cilvēce laiku sāka iedalīt arī aizvēsturē, ko iepriekš īpaši nedatēja, jo redzēja lielākoties, tikai laiku sev apkārt, nemeklējot informāciju, kas būtu par laiku pirms Bībeles rakstītā. Visi viduslaiki pagāja ierobežotā laika telpā, kur galvenie laika datējumi, paļāvās uz Bībeli, jo šo laika posmu, kontrolēja baznīca, kas nepieļāva cilvēkiem ideju, ka cilvēkam vajadzīgi laika posmi nebūtu datēti Bībelē un ja tas arī nebija Bībelē tad arī citiem nebija tiesību interesēties par laiku, kas netiktu datēta Bībelē. Lai arī pēc luterānisma ienākšanas Eiropā zinātne ieguve lielu nozīmi cilvēces attīstībā, tāpat laiks lielākoties tika datēts ar senāko 4004 p.k.dz., grēku plūdiem un citām ar Bībeli saistītiem notikumiem. Tikai 19. gadsimtā cilvēki sāka pievērsties cilvēka evolūcijas pētniecībai, kas beidzot radīja jēdzienu aizvēsture. Tā kā galvenais avots aizvēstures pētīšanā ir arheoloģija, tad tai attīstoties arī aizvēstures jēdziens ieguva jaunu laika posmu, jo attīstoties tehnoloģijai varēja precīzāk noteikt cilvēka izcelšanos un arī sākt iedalīt sīkāk pašu aizvēsturi. Aizvēsture no citiem vēstures posmiem atšķiras galvenokārt ar to, ka tam nav rakstītu avotu, bet galveno aizvēstures posmu uzbūvi un evolūciju nosaka arheoloģiskie atradumi un hipotēzes, kas tiek saistītas ar atradumiem, un principā viss tiek balstīts uz minējumiem, jo nav reālu avotu uz ko balstīties un zinot arheoloģisko atradumu nav pietiekami daudz, lai spētu precīzi uzzīmēt aizvēstures laika gaitu.
