Latviešu tautas ievērojamāko sabiedrisko darbinieku cīņā par neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu I pasaules kara beigu posmā nozīmīga loma bija savas patstāvīgas ārpolitikas un tās īstenošanas mehānisma izveidei un darbībai. Latvijas ārpolitikas un diplomātiskā dienesta veidošanās sākās vienlaicīgi ar cīņu par Latvijas neatkarību. Kopš 1917. gadā Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes nodibināšanas, latviešu darbinieki apguva pirmo diplomātiskās darbības pieredzi, praktiskā darbībā sarežģītos iekšpolitiskos un ārpolitiskos apstākļos aizstāvot latviešu tautas tiesības uz pašnoteikšanos un vietu pēckara Eiropas politiskajā sistēmā, iegūstot Latvijas valsts starptautiski tiesisko atzīšanu un meklējot drošības garantijas. Lai gan 1940. gada jūnijā, jau tūlīt pēc Latvijas okupācijas un likumīgās valdības atkāpšanās PSRS spiediena apstākļos, tika uzsākta pakāpeniska Ārlietu ministrijas darbības un ārējo sakaru ierobežošana, un Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā padomju iestādes formāli likvidēja 16 Latvijas sūtniecības un 194 konsulātus, bet liels skaits šo sūtniecību un konsulātu nepakļāvās un turpināja darbību de iure neatkarīgās Latvijas valsts interesēs.
Valdība 1940. gada jūnija okupācijas dienās atturējās dot uzdevumu pārstāvniecībām ārzemēs starptautiski protestēt pret okupāciju un informēt pasauli par notikumu patieso gaitu Latvijā. Kad 1940. gada jūlijā Latvijas diplomātiskie darbinieki ārzemēs situāciju Latvijā novērtēja kā notikušu okupācijas faktu, vairāki sūtņi stingri iestājās pret Baltijas valstu iznīcināšanu. Viņi protestēja pret okupāciju pie Rietumvalstu valdībām un centās panākt padomju okupācijas neatzīšanu kā arī uzsāka diplomātisko cīņu par Latvijas valstiskuma tiesiskās atzīšanas turpināšanu 1940. gada jūlijā sūtnis Londonā K.Zariņš un sūtnis Vašingtonā A.Bīlmanis iesniedza protestus Lielbritānijas un ASV valdībām sakarā ar padomju okupāciju un aicināja neatzīt to.
…
