Latvijas brīvvalsts laika ārpolitika

• Sākotnēji topošās Latvijas valsts amatvīru ārpolitiskā darbība bija vērsta galvenokārt uz to, lai panāktu Latvijas neatkarības starptautisko atzīšanu.
• Z. A. Meirovicam pieder vislielākie nopelni Latvijas ārpolitikas pamatu veidošanā.
• J. Čakste 1919.g. janvārī vadīja Latvijas delegāciju Parīzes miera konferencē, kur centās panākt Latvijas atzīšanu de jure.
• Baltijas valstis un Somija noslēdza separātus miera līgumus ar Krieviju.
• Latvijas miera līgums ar Padomju Krieviju tapa sarežģītos apstākļos, jo situācija pilsoņu kara frontēs sāka uzlaboties par labu boļševikiem.
• 1921.g. 26. janvārī Sabiedroto Augstākā padome (Francija, Lielbritānija, Itālija, Beļģija un Japāna) atzina Latviju un Igauniju de jure.
• 1921.g. 22. septembrī Latviju uzņēma Tautu Savienībā.
• Meirovica galvenais ārpolitikas virziens bija plašs Baltijas valstu, Polijas un Somijas savienības (Baltijas Antantes) izveide, lai garantētu Latvijas drošību.
• Meirovics mēģina izveidot aizsardzības savienību tikai ar trim Baltijas valstīm, bet to neizdodas izveidot, jo Lietuvas iesaistīšanas radītu pienākumu Latvijai un Igaunijai vērsties pret Poliju.
• Latvija un Igaunija 1923.g. novembrī parakstīja savstarpēju miera līgumu.
• 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā par ārpolitiskās darbības galveno virzienu kļuva iegūtās neatkarības nostiprināšana.
• Līdz 1925.g. Latvijas ārpolitiskais kurss bija vērsts uz Baltijas savienības izveidi.
• Latvijas ārpolitika bija vērsta uz iesaistīšanos visās iespējamās Eiropas drošības struktūrās un līgumos, ko veidoja Rietumu lielvalstis.

…