Latvijas dižkoki

Vairāk, kā pusi Latvijas teritorijas aizņem meži. Mežus varētu nosaukt par Latvijas nacionālo bagātību. Mūsu mežos ir koki, kuri ir sasnieguši ievērojamu vecumu, izmērus un daudzus citus rādītājus. Šos kokus, kas ir izauguši līdz lielajām dimensijām dēvē par dižkokiem. Jau kopš seniem laikiem mūsu senči sacerējuši tautas dziesmas par dižiem ozoliem. Dižkoki ir ļoti veci un resni koki, kam ir liela zinātniska, kultūrvēsturiska un estētiska nozīme. 1974. Gadā iznāca mežkopja Staņislava Saliņa grāmata par Latvijas dižkokiem. Sākās dižkoku meklēšanas kustība. Imants Ziedonis nodibināja dižkoku atbrīvotāju grupu. Padomju laikos, lai ierīkotu lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības, bija jāmeliorē lauki, tādēļ veidoja speciālas brigādes, kas izspridzināja vairāk nekā 1000 dižkoku, bet tievākos kokus no zemes rāva ar traktoriem un buldozeriem. Līdz ar to Latvijā ir palikuši ļoti mazs apzināto dižkoku. Mans mērķis ir izpētīt , kas ir dižkoki, kādas koku sugas viss biežāk ir sastopamas, kā dižkoki un pēc kādiem kritērijiem tam piešķir nosaukumu dižkoks. Ieskatīsimies pagātnē, kad vispār, kāds sāka skaitīt vai apkopot ziņas par dižkokiem un kas notiek mūsdienās ar šiem kokiem.