Vairākas latviešu mākslinieku paaudzes mācījās Pēterburgas Mākslas akadēmijā (dib. 1757.gadā), kas Krievijā bija augstākā mācību iestāde tēlotājā mākslā un arhitektūrā un regulēja arī visu mākslas dzīvi valstī. 19.gs. pirmajā pusē akadēmijas mācību sistēmā valdīja klasicisma estētikas normatīvie principi. Par valdošo žanru tika uzskatīts vēsturiskais žanrs, kas ietvēra mitoloģiskus, alegoriskus un reliģiskus sižetus. Šajā laikā Pēterburgas Mākslas akadēmijā mācījās (galvenokārt kā brīvklausītāji) vai arī ieguva mākslinieka nosaukumu kā eksterni vairāki latviešu gleznotāji (viņu vidū O. Bērtiņš un J. Roze ). 50. – 60. gados akadēmiju beidza pirmie latviešu izcilākie pārstāvji – gleznotāji K. Hūns un J. Feders, grafiķis A. Daugulis, arhitekts J. Baumanis.
Glezniecība.
Sākotnēji latviešu tautas mākslai nav personīga rakstura, un vienreiz izstrādātas formas un rotāšanas paņēmieni, pāriedami no paaudzes paaudzē kā tradīcija, tikai lēnām pārveidojas. Līdz ar vācu ienākšanu Latvijā iespiežas Rietumeiropas mākslas formas, kas tomēr diezgan maz saskaras ar latviešu tautu; un tautas mākslas formas turpina attīstīties un tālāk veidoties. Pūra lādes un skapjus bieži izgreznoja ar gleznojumiem, kas jāuzskata gandrīz par vienīgiem tautas glezniecības paraugiem. Visi pirmie latviešu profesionālie mākslinieki dzīvoja ārpus dzimtenes. Apstākļi, kādos strādāja pirmie latviešu gleznotāji, noteica to, ka viņu jaunrade vēl samērā vāji bija saistīta ar nacionālo tematiku un pārsvarā atspoguļo to vidi, kurā viņi dzīvoja.
No visiem tēlotājas mākslas veidiem sākumā visstraujāk attīstījās stājglezniecība. Šis bija mākslas veids, kas vislabāk spēja nodrošināt eksistenci, jo nebija saistīts ar dārgiem materiāliem un sabiedriskajiem pasūtījumiem. Atšķirībā no grafikas tā nebija tik atkarīga no vietējās kultūras dzīves praktiskajām vajadzībām, kam svešumā dzīvojošie mākslinieki ne vienmēr spēja pietuvoties.
Pasūtījumu stimulēts, latviešu glezniecībā vispirms izvirzījās portrets. Šim žanram pievērsās arī viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem gleznotājiem – Oto Bērtiņš (1818 – 1885). Viens no agrīnajiem viņa darbiem ir litografētais zīmējums “Ūdenskārlis”, kas liecina jau par autora profesionālajām iemaņām. Saglabājusies tikai viena glezna no viņa daiļrades Pēterburgas Mākslas akadēmijā – “Zēna akts”, kura liek secināt, ka māksliniekam bijušas tuvas flāmu glezniecības skolas tradīcijas.
Portretu glezniecība dominē arī Artemija Gruzdiņa (1825 – 1891) daiļradē. Viens no ievērojamākajiem viņa darbiem ir krievu rakstnieka I. Turgeņeva portrets. Mākslinieks atstājis arī dažas ainavas (“Rīgas Jūrmala”).
Savdabīgs portretists bijis arī Kārlis Zēbode, par kura dzīves gājumu trūkst sīkāku datu. Zināms tikai tas, ka viņš portretējis daudzus Allažu, Cēsu, Valmieras un Piebalgas apvidus ļaudis.
…
