Skatuves māksla. Visās lielākajās Latvijas pilsētās darbojās pastāvīgi teātri,
pat atsevišķs Ceļojošais teātris.
Ar labākajiem teātriem Eiropā varēja sacensties 1919. gadā dibinātais Latvijas Nacionālais teātris Rīgā, kuru vairākus gadus vadīja Jānis Rainis un kur bija sapulcināta lielākā daļa no latviešu skatuves meistariem, kas vēl pirms pasaules kara bija ieguvuši atzinību lielo režisoru Rodes-Ebelinga (viens no tā laika ievērojamākajiem Vācijas režisoriem) un Jēkaba Dubura vadībā – Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika, Alīse Brehmane, Aleksis Mierlauks, Teodors Podnieks, Jānis Ģērmanis, Jānis Šaberts. Neatkarības laikā to rindas papildināja daudzi jauni izcili mākslinieki.
Ar Nacionālo teātri Rīgā sacentās 1920. gadā dibinātais Dailes teātris Eduarda Smiļģa (1886 – 1966) vadībā. E. Smiļgis, režisors un arī aktieris, teātra gaitas sācis 1906. gadā; no 1912. gada bijis Jaunā Rīgas teātra aktieris, varoņlomu tēlotājs: Lāčplēsis, Indulis, Uldis (Raiņa "Uguns un nakts", "Indulis un Ārija", "Pūt, vējiņi!"). 1920. gadā E. Smiļģis bija viens no Dailes teātra dibinātājiem un darbojās par teātra māksliniecisko vadītāju līdz pat 1964. gadam. Dailes teātris meklēja jaunus ceļus teātra mākslā un tam bija izteikta stilizācija. Veidojot repertuāru, E. Smiļģis izvēlējās pasaules klasiku, īpaši tuvi viņam bija F. Šillera un V. Igo darbi, bieži teātra repertuārā tika atveidotas V. Šekspīra traģēdijas. E. Smiļģis inscenēja S. Lāgerlevas romāna "Gesta Berlings" dramatizējumu (1933) un H. Ibsena dramatisko poēmu "Pērs Gints" (1939). No latviešu autoru darbiem tika rādītas Raiņa lugas – "Uguns un nakts", "Spēlēju, dancoju", "Mīla stiprāka par nāvi".Sākot ar 1929. gadu, teātra repertuārā parādījās arī operetes, dziesmuspēles; šie uzvedumi izcēlās ar labu gaumi un izjūtu, talantīgu spēli. 1935. – 1936. gadā Dailes teātris rīkoja arī leļļu izrādes E. Mača režijā ar H. Līkuma lellēm un dekorācijām. No 1937. – 1940. gadam darbojās Dailes teātra mazais ansamblis, kas radošajā darbā bija pastāvīgs kolektīvs, bet organizatoriski saistīts ar Dailes teātri.Darbojās Zeltmata (īst. v. Ernests Kārkliņš; 1868. – 1961.) – latviešu skatuves mākslas pedagoga un rakstnieka vadītie Latvju dramatiskie kursi, E. Feldmaņa dramatiskie kursi (1927 – 35), B. Skujenieces (1920-25) un J. Jurovska (1924-26) privātās studijas. Studijas bija arī Dailes teātrī un Strādnieku teātrī. Darbojās Rīgas Tautas augstskolas dramatiskā studija (1921 – 1926), Liepājas Tautas augstskolas dramatiskā studija, kuru vadīja J. Zariņš.
Par ļoti atzītu mākslas iestādi neatkarības laikā izveidojās 1919. gadā dibinātā Latvijas Nacionālā opera. Teātris veidojies, balstoties uz senām Rīgas operkultūras tradīcijām, kas sāka attīstīties jau no 17. gadsimta. 1913. gadā tika nodibināta operas trupa (nosaukums – Latviešu opera), uz kuras bāzes 1919. gadā tika izveidots valsts teātris. Laikā no 1919. – 1940. gadam Nacionālajā operā tika iestudēts latviešu oriģinālrepertuārs: operas – Alfrēda Kalniņa "Baņuta", Jāņa Mediņa "Uguns un nakts"; baleti – Jāņa Mediņa "Mīlas uzvara", Jāņa Vītoliņa "Ilze". Šajā laikā darbojās diriģenti J. Kalniņš, Jānis Mediņš, T. Reiters; režisors J. Zariņš; scenogrāfi J. Kuga, L. Liberts; baletmeistars O. Lēmanis, H. Tangijeva-Birzniece.
Mūzikas izglītības centrs bija 1919. gadā dibinātā Latvijas konservatorija, kur ilggadējā rektora J. Vītola vadībā strādāja internacionāls pedagogu kolektīvs. 20. un 30. gados izveidojās tautas konservatorijas Jelgavā, Liepājā, Daugavpilī, Cēsīs, Valmierā, Ventspilī, Rēzeknē. To mērķis bija veicināt plašāku sabiedrības aprindu muzikālu izglītošanu, kā arī sagatavot profesionālus mūziķus. Savdabīga mūzikas mācību iestāde bija komponista un kordiriģenta E. Vīgnera 1920. gadā dibinātais Rīgas Fonoloģijas institūts, kur galvenokārt vērība tika piegriezta absolūtās muzikālās dzirdes izkopšanai.
Latviešu literatūrā 20. gados dominēja dzejas jaunie strāvojumi. Simbolisma
virzienā darbojās Jurģis Baltrušaitis, Balis Sproga, Vincs Mīkolaitis – Putins. 20. gadu vidū četri jauni dzejnieki izveidojamodernistu grupu „Četri vēji”. Tā ienesa dzejā jaunas vēsmas: netradicionālus pantmērus, paradoksālu valodu. 30. gados jauno formu meklējumi apsīka. 30. gadu vidū sāka darboties prozaiķe Ieva Simonaitīte, kas savā daiļradē pievērsās lietuviešu zemnieku dzīvei Vācijai piederošajos zemes gabalos – „Aukštujas Šimoņu liktenis”, „Vilis karalis”.
…
