Ārpolitika. Jaunizveidotās Latvijas ārpolitiku noteica gan izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, gan nacionālās, gan ekonomiskās intereses, taču vienlaicīgi tā bija atkarīga arī no starptautiskās situācijas pārmaiņām un spēku samēra starp lielvalstīm. Latvija apzinājās, ka būtiski ir iegūt drošības sajūtu, ko var nodrošināt vienīgi parakstot starpvalstu līgumus. Tā, piemēram, 1920. gada 15. jūlijā tika parakstīts Pagaidu līgums par sakaru atjaunošanu starp Latviju un Vāciju, kas izbeidza formālo kara stāvokli starp abām valstīm. Panākot diplomātisko atzīšanu, Latvijai pavērās plašākas iespējas iekļauties vispārējā miera nostiprināšanā, atbalstot Tautu Savienību. Raksturīga Latvijas ārpolitikas iezīme bija izvairīšanās no citu valstu savstrapējiem konfliktiem. Bet kā viens no Latvijas ārpolitikas mērķiem kalpoja vēlme nodrošināt vispusīgu Baltijas valstu sadarbību, lai tās varētu sakopot spēkus savas neatkarības aizsargāšanai pret varbūtējiem Krievijas tīkojumiem. Tā 1923. gada 1. novembrī Latvija parakstīja līgumu par aizsardzības savienību ar Igauniju.
Lai gan bija noslēgti miera līgumi gan ar Vāciju, gan ar Krieviju, 30. gados vēl arvien politiķu vidū izplatīta diskusiju tēma bija - kurš ir Latvijas ienaidnieks Nr. 1, Vācija vai Krievija? Diskusiju gala rezultātā tika sasniegts kopīgs secinājums – Latvijai ir divi ienaidnieki Nr. 1 (gan Vācija, gan Krievija). …