Par viņa motīviem tiek uzskatīti – vēlme palikt politiskajā apritē, jo K. Ulmaņa politiskais atbalsts bija krietni mazinājies, un pastāvēja iespēja, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās, viņš nemaz netiktu ievēlēts parlamentā, tādēļ bija pēdējā iespēja uz vēl pastāvošās ekonomiskās krīzes aizsega izveidot savu valdību, pamatojoties, uz iepriekšējās valdības nekompetenci, un nespēju sakārtot valsts ekonomiku. Jo, kā zināms tad ieilgušās krīzes situācijās tauta atbalsta tos, kas sola – tagad un tūlīt.
Tāpat, kā citās Austrumeiropas valstīs, arī Latvijā izveidotais autoritārais režīms bija mēģinājums valsts politiku atdalīt no partiju politikas un iedibināt augstāku varu, jeb prezidentālu režīmu, kas pilnībā kontrolētu valsts ekonomiku, politiku un kultūru, tajā pašā laikā neizpaužoties ar vardarbīgu ietekmi uz sabiedrību, kā tas iespējam totalitārismā.
Tika atlaista Saeima, kas nebija izplatījies citās valstīs, pat nacistiem nākot pie varas, tika saglabāts reihstāgs.
Latvijā tika ieviesta kameru sistēma, kura ārēji atgādināja arodu parlamentu. Tas bija savdabīgs mēģinājums organizēt un pārstāvēt Latvijas iedzīvotājus kā ražotājus un noteiktu profesiju pārstāvjus. Pavisam izveidoja 6 kameras: Tirdzniecības un rūpniecības, Lauksaimniecības, Amatnieku, Darba, Rakstu un mākslu un Profesiju. Kameras pārraudzīja Valsts saimnieciskā padome.
Svarīgs K. Ulmaņa balsts bija ideoloģija, kas veidojās pakāpeniski. Tās attīstību sekmēja vairāki latviešu nacionālisti – Edvards Virza, Jānis Lapiņš u.c. Jaunās ideoloģijas būtība izteica trīs autoritārā režīma pamatvērtības: vadonība, tautas vienotība un nacionālisms.8
…