Latvijas Republikas ārpolitiskā darbība līdz Otrajam pasaules karam. Autoritārisms

Zigfrīds Anna Meierovics bija viens no pirmajiem Latvijas ārlietu ministriem, kas, braucot uz ārvalstīm, tur stāstīja par Latvijas neatkarības nepieciešamību. Varētu teikt, ka viņš iedibināja ceļu uz Latvijas starptautisko atzīšanu. Pirmā pārliecināšana notika Londonā. Viņam izdevās angļus pārliecināt par Latvijas valsts nepieciešamību un 1918. gada 23. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs A. Dž. Belfūrs Z. A. Meierovicam paziņoja, ka angļu valdība ir nolēmusi provizoriski atzīt „Latviešu Nacionālo Padomi par Latvijas valdību”, līdz Miera konference galīgi izskatīs atvijas statusu.1 Belfūra paziņojumu Nacionālās padomes locekļi uztvēra kā Latvijas de facto atzīšanu. Meierovics savukārt nosūtīja Belfūram vēstuli, vai tas nevarētu rakstiski apliecināt to, uz ko 11. novembrī tika paziņots, ka „Lielbritānijas valdība labprāt no jauna apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai Padomei, kā de facto neatkarīgai struktūrai”.2
Tas iedvesa arī cerības daudzos politiķos, ka arī turpmāk jācīnās par Latvijas starptautisko neatkarību. Arī notiekošā revolūcija Vācijā 3. novembrī, kur Vācija no monarhijas kļuva par republiku, kā arī Kompjeņas pamiers, kas iekļāva sevī punktu par Vācu armijas izvešanu arī no Latvijas teritorijas, ja Antantes valstis to pieprasīs, kopumā radīja priekšnoteikums Latvijas valsts turpmākai veidošanai. …