Latvijas Republikas Satversme

Vārds „konstitūcija” radies no latīņu constitutio („lēmums”, „noteikums”). Šis vārds ieguva savu pašreizējo nozīmi 18. gadsimtā, un pašlaik ar to apzīmē valsts pamatlikumu (vienu vai vairākus), kuram ir augstākais juridiskais spēks un kurā reglamentē valsts un cilvēka savstarpējās attiecības, kā arī svarīgāko valsts institūciju izveidošanu, to funkcijas un savstarpējās attiecības. Latvijas konstitūcijai ir īpašs nosaukums – Satversme. Vārdu ir darinājis Atis Kronvalds.
Satversmes izstrādes process.
1918. gada 18. novembrī Tautas padome pieņēma Politisko platformu – Latvijas konstitūcijas pirmo uzmetumu, kas noteica dzimstošās neatkarīgas Latvijas galvenos konstitucionālos principus: demokrātiska republika, kur augstākā vara pieder tautai; etniski toleranta valsts, kuru veido visu pilsoņu – neatkarīgi no tautības – kopums; minoritāšu tiesībām jābūt pilnīgi aizsargātām. Platforma uzsvēra vēl vienu ļoti svarīgu principu – privātā īpašuma neaizskaramību.
Likums par Satversmes sapulces vēlēšanām tika pieņemts 1919. gada 19. augustā. Likums sastāvēja no 4 nodaļām un 75 pantiem. Pirmā likuma nodaļa "Vispārīgie nosacījumi" paredzēja, ka Satversmes sapulce ievēlama vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, tajās piedaloties abu dzimumu Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu sarakstu sastādīšanas pirmā dienā sasnieguši 21 gadu vecumu un sarakstu sastādīšanas laikā dzīvo Latvijā. Satversmes sapulcē varēja ievēlēt jebkuru Latvijas pilsoni neatkarīgi no viņa dzīves vietas Latvijā.…