Latvijas teritorija no Livonijas sabrukuma līdz iekļaušanai Krievijas impērijas sastāvā

1558. g. 17. janvārī Krievija pieteica Livonijai karu. Ar ieganstu, ka Livonija nav samaksājusi kontrebūcijas Krievijai. Ivana Bargā karaspēks sakāva Livonijas ordeni un aplenca Rīgu. Mestrs Gothards Ketlers un Rīgas arhibīskaps lūdza palīdzību Lietuvai. Savukārt Ziemeļigaunijas vasaļi – Zviedrijai. Ietekmi Livonijā vēlējās iegūt arī dāņi. Livonijas iekšējie konflikti starp muižniecībām, ordeni un pilsētām neļāva organizēt pretestību. Aizstāvji tika meklēti ārpus Livonijas.( Livonijas karš beidzās 1583. gadā ar Krievijas sakāvi. Rezultātā Latvijas teritorija tika sadalīta divās hercogistēs: Daugavas vienā krastā - Kurzemes un Zemgales hercogiste, bet otrā - Pārdaugavas hercogiste.) 1559. g. par pēdējo Livonijas ordeņa mestru kļuva Gothards Ketlers. Uzreiz pēc stāšanās amatā Gothards Ketlers noslēdza līgumu ar Polijas karali un Lietuvas lielkņazu Sigismundu II Augustu par Livonijas ordeņa zemju pāriešanu karaļa protektorātā. Gotharda privilēģija – hercoga Gotharda Ketlera izdots akts, kas piešķīra muižniekiem privilēģijas, noteica, ka muižas kļuva par muižnieku īpašumu un padarīja zemniekus par dzimtcilvēkiem. Ģenerālgubernators – Zviedru pārvaldes vadītājs Vidzemē, pakļauts Zviedrijas karalim Bruņniecība – dižciltīgā muižniecība Kurzemes – Zemgales hercogistē, vienīgā politiski pilntiesīgā kārta „Zviedru laikos” latviešu zemnieku stāvoklis īpaši nemainījās, kaut arī tos mēdz dēvēt par „labajiem zviedru laikiem”. Kārlis XI vairākkārt ierosināja dzimtbūšanas atcelšanu, tomēr landtāgs to noraidīja. Tiesības sodīt zemniekus mājas pārmācības kārtībā tika ierobežotas. .