Latvijā pirmie iedzīvotāji ienāca 9.gadu tūkstotī p.m.ē. Tie bija ziemeļbriežu mednieki, kuri uz patstāvīgu dzīvi šeit nepalika. 3.gadu tūkstotī p.m.ē. Latviju sāka apdzīvot somugri, kuri izveidoja Latvijas teritorijā tautu lībiešus. 2.gadu tūkstotī p.m.ē. Latvijā ienāca balti, kuri šeit izveidoja četras tautas: sēļus, kuršus, zemgaļus, latgaļus.
Akmens laikmetā Latvijas tautas nodarbojās galvenokārt ar augu vākšanu, medīšanu, bet ar laiku iemācījās arī zvejot un zemkopību. Dzīvoja nelielās apmetnēs upju un ezeru krastos. Bronzas laikmetā svarīgākā nodarbošanās bija lopkopība. Lai aizsargātu savus ganāmpulkus, tika celtas nocietinātas apmetnes. Dzelzs laikmetā par galveno nodarbošanās veidu kļuva zemkopība. Sākumā līda līdumus, bet vēlāk iekopa tīrumus. Divlauku sistēmu pakāpeniski nomainīja trīslauku sistēma.
Līdz ar zemkopības attīstību mainījās arī cilvēku dzīvesveids. Viņi vairs nedzīvoja dzimtās, ģintīs, bet gan saimēs. Vairākas saimes dzīvoja vienā ciemā. Vairāki ciemi ar laiku apvienojās pilsnovados. Spēcīgāko pilsnovadu vecākie ar laiku sāka veidot valstis.
Livonijas valstiņas.
Viduslaiku valstīs pastāvēja divas varas:
valdnieki;
baznīca.
Tā kā Latvijā nebija radušies spēcīgi valdnieki un teritorija bija nonākusi vācu iekarotāju rokās 13.gs. laikā, vācu bīskapi un ordenis te izveidoja paši savas valstis. Vācieši bija pakļāvuši netikai Latviju, bet arī Igauniju, nosaucot šīs teritorijas par Livoniju.…