38. Nacistiskās Vācijas okupācijas laika tiesību raksturojums Latvijā
Pēc LR atbrīvošanas no boļševikiem vācieši pilnībā neatjaunoja Latvijas brīvvalstī pastāvošās tiesības. Tikai pēc 1942. gadā tika pieņemti noteikumi “Par Latvijas ģenerālapgabalā spēkā esošām tiesībām n par rīcību ar spriedumiem un lēmumiem”. Latvijas ģenerālapgabalā no 1941. gada bija spēkā tiesību normas, kuras tika pieņemtas Latvijas brīvvalstī līdz 1940. gadam ciktāl tas nerunāja pretī Vācijas valsts pārvaldei un interesēm, kā arī nav grozītas vai atceltas pēc 1941. gada vai arī nav noteikts kas cits. Tika norādīts, ka tiesiskās attiecības, kuras ir izveidojušās padomju okupācijas laikā apspriežamas pēc Latvijas brīvvalsts tiesībām. Tika noteikts, ka nav spēkā padomju notāra lēmumi, testamentu un mantinieku apstiprināšanas lietās,nav spēkā arī padomju tiesas spriedumi un lēmumi, ar kuriem grozīti vai atcelti brīvvalsts tiesas spriedumi un lēmumi, kā arī nebija spēkā padomju tiesas spriedumi, kuri vēl nebija stājušies spēkā līdz 1941. gada jūlijam. Uz LR pilsoņiem tika attiecināti agrākie brīvvalsts likumi, savukārt vācieši tika pakļauti Lielvācijas likumiem. Īpašs stāvoklis bija paredzēts ebrejiem. Viņu tiesiskais stāvoklis lielā mērā bija ierobežots. Procesuālajā lomā tikai Latvijas kriminālprocesa likums piedzīvoja zināmus papildinājumus. Ar papildinājumu palīdzību bija mēģinājums zināmā mērā algot tiesu darbu. Tika ieviesta vienota 5 pamatsodu sistēma, nāves, cietums, arests, naudas sods. Nāves soda izpildīšana bija iespējama tikai pēc apžēlošanas lūguma noraidīšanas. Kriminālatbildība iestājās no 14 gs. Sākot no 16 gs. tika pieļauta personas sodīšana kā pilngadīgas. Pilna kriminālatbildība – 18gv. Bargi sodiem tika paredzēto par ārzemju radiostaciju klausīšanos, kara gūstekņu pabalstīšanu, apmeklējošo ziņu izplatīšanu, pārtikas slēpšana un realizācija bez atļaujas.
39. Latvijas neatkarības atjaunošanas juridiskās īpatnības (1988 - 1991)
Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ir dokuments, ar kuru 1990. gada 4. maijā tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti. Deklarācijas preambulā konstatēts, ka Tautas Saeima, kas tika ievēlēta prettiesiskās, antikonstitucionālās vēlēšanās, kuru rezultāti bija viltoti, nevarēja paust tautas gribu un tai arī nebija tiesību lemt par valsts politiskās iekārtas maiņu un atteikšanos no suverinitātes. Saskaņā ar Satversmi Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder tautai un to mainīt var vienīgi tautas nobalsošanā. Tā kā Satversmē noteiktā procedūra nebija ievērota, Latvija nekad nebija iestājusies Padomju Savienībā un jurisiski joprojām bija neatkarīga. Pamatojoties uz to un Latvijas iedzīvotāju gribu, kas pausta ievēlot vairākumā deputātus, kas atbalstīja neatkarības atjaunošanu, Augstākā Padome lēma, ka atjaunojama arī faktiska Latvijas neatkarība.
…
