1.Latvijas tiesību vēstures priekšmets, saturs, mērķi un uzdevumi. Pētīšanas metodes.
Padomju laikā tiesību vēsturi LU noliedza, tikai 30.gados atsāka mācīt. Kursa pamatlicējs ir Arveds Švābe savā 11 sējumu konversācijas vārdnīcā “Latvju tiesību vēsture”.
Latvijas tiesību vēstures priekšmeta uzdevums ir – pētīt tiesisku normu attsīstību zināmā laikā un vietā, pētīt, kā tiesības rodas, iegūst normatīvu spēku un atkal zaudē.
Tiesību vēstures mērķis ir noskaidrot, kāpēc kādā laikmetā un vietā bija bija spēkā tieši tādas un ne citādas tiesības. Tiesības jāpēta to attīstībā. Latvijas tiesību vēsture ir īpaša domāšanas forma, kas cenšas aptvert pasauli – saprast caur tiesībām pagātnē tiesības tagadnē.
Tiesību vēstures priekšmeta saturs ir atklāts caur notikumu attiecību kopu, ko veido:
1)valsts pārvaldes organizācijas īpatnības
2)sociāli ekonomiskās vajadzības
3)tiesības, tieslietu sistēma un tās funkcionēšana
Tātad, tiesību vēstures uzdevums ir noskaidrot, kā tiesības mainās un kāpēc mainās.
Izšķir sekojošas tieūbu vēstures pētīšanas metodes:
1)jēdzieniskā
2)dogmatiskā – ja jāanalizē kāda tiesību norma
3)vēsturiskā
4)salīdzinošā – salīdzina nedrošo aktu ar drošo
5)dialektiskā – viss ir attīstībā
Benno Ābers: “Tiesību vēsture ir tiesību attīstības vēsture.”
Hronoloģiskās robežas. Nav jāpēta lietas, kas notiek nesenā pagātnē, jāpaiet vismaz 25-50 gadiem,, lai varētu objektīvi izvērtēt situāciju.
Katrs temats jāpēta četros aspektos:
1)vispārvēsturiskais fons
2)jāpēta sabiedrības šķiriskā struktūra – LR ir kārtas (šo neņemt vērā)
3)kā attīstījies valsts aparāts
4)kā attīstījušās tiesību nozaru tiesību normas…
