1.PARAŽU TIESĪBAS LR TERITORIJĀ. SENLATVIEŠU UN LĪVU DZIMTA, SAIME.
Paražu tiesību laiks būtībā bija līdz 13. gs.
Līdz mūsu dienām ir nonākušas 3 vecākās zemnieku tiesības, kuras ir kodificētas 13.gs. Vācieši tās sauca par zemnieku tiesībām, bet tās patiesībā atspoguļoja vispārējās cilvēku tiesības šajā laika periodā:
1.Rīgas arhibīskapijas tiesības (Rīgas arhibīskapijas iedzīvotāji lielākā daļa bija latgaļi, tā bija lielākā senā iedzīvotāju šķira)
2.Kuršu – zemnieku tiesības (13.gs. 2.puse)
3.Lībiešu – igauņu zemnieku tiesības.
Avots šīm tiesībām ir:
dažādi līgumi, kas tika slēgti savā starpā. Tie atspoguļo kādas ir bijušas tiesības
stāstošie vēstures avoti – hronikas (mums ir Indriķa hronika), tajās atrod daudz tiesības
valodniecības dati
folklora, latviešu tautas dziesmas
Senlatviešu dzimta rūpējās par piederīgajiem un aizsargāja tos. Senie latvieši dzīvoja pēc vaidu tiesībām – asinsatriebības princips. Konkrēta soda par slepkavību nebija, taču balstoties uz vaidu tiesībām par to atriebās dzimta. Atkarībā no turības pakāpes varēja tikt piemērots arī kompozīcijas princips. Par sievietes izvarošanu cirta nost galvu. Par zādzību zagli pakāra aiz kakla. Bargi sodi bija par bišu koku zādzībām, jo tie bija ļoti vērtīgi.
Ģimene ir patriarhāla – tēva/vīra vara, taču tā nav absolūta kā pater familia. Ģimene ir monogāma, citas laulības formas Latvijā nepazīst. Laulība bija eksogāma – sieva ne no savas cilts. Atraitne varēja mantot kustāmo īpašumu, nekustamais palika vīrieša rokās. Laulības šķirt varēja, taču, ja vīrs šķiras no sievas, tad zaudē visus savus laukus un mantas.
Mantošanas tiesībās bija atšķirība starp R un A Latviju. Kurzemē pastāvēja majorāts – vecākais dēls manto īpašumu nedalot to. Austrumos ir jaunākā dēla mantošanas tiesības.…
