Latvijas teritorijā jau kopš m.ē. sākuma iezīmējās pirmatnējās kopienas iekārtas iršanas un šķiru sabiedrības rašanās process. Tas turpinājās lēni un nevienmērīgi dažādos Latvijas novados.
Samērā attīstīta šķiru sabiedrība izveidojās 11.- 13. gs. Tas notika sakarā ar saimniecības straujāku attīstību- ievērojami attīstījās zemkopība, lopkopība, atdalījās amatniecība, attīstījās vietējā tirdzniecība, ievērojama nozīme bija zvejniecībai, medniecībai.
Izveidojās mantiskā nevienlīdzība un samērā attīstīta šķiru sabiedrība.
Līdzās sairušās kopienas sabiedriskā īpašuma paliekām bija izveidojies privātīpašums, kas arī rada nepieciešamību pēc valstiskas sabiedrības un īpašuma aizsardzības.
Sabiedrībā arvien pieauga no kopienas atdalījušās patriarhālās ģimenes (saimes) nozīme. Saimju pārstāvji sagrāba vēl neaizņemtās zemes, palielināja savus zemes īpašumus.
Cilšu sabiedrībā vienlaicīgi eksistē: kopienas attiecības, vergu sabiedrības attiecības, agrīnās feodālās sabiedrības attiecības.
Militāra demokrātija- cilšu sabiedrības varas pārvalde. ( vienlaicīga jebkuru jaut. tieša izlemšana tautas sapulcēs un – uzbrukt un aizsargāties. Tā bāzējās uz cilšu vecāko, vecāko padomi- pieredzes faktors un tautas sapulci.).
Ar 13. gs. sākumu Latvijas teritorijā jau bija izveidojusies agrīna feodālā sabiedrība ar patriarhālās verdzības elementiem un pirmatnējās kopienas iekārtas paliekām. Tajā laikā satopami arī brīvie kopienas locekļi- ļaudis, kas vēl nebija nospiesti ekspluatācijas jūgā. Sairstot kopienai, bagātie virsslāņi no ļaudīm pakāpeniski kļuva par ekspluatatoriem. Tie sāka radīt kaut ko līdzīgu valsts aparātam, lai nosargātu sakrātās bagātības un turētu paklausībā atkarīgās iedzīvotāju masas. Vērojama grupēšanās ap izcilākiem vecākajiem (karavadoņiem), kuriem bija lielākas karadraudzes. Tie sāka organizēt teritoriālas padomes un sasaukt tautas sapulces. Sabiedrība, kas bija nonākusi militārās demokrātijas stadijā, sāka spert pirmos soļus uz valstisko organizāciju. Valdnieki dzīvoja pilīs un pakāpeniski pārņēma sabiedrības dzīves vadības f-jas: pilskalnu nostiprināšana, karaspēka veidošana, bija savs tiesnesis. Bija arī karadraudze – aizsardzībai un uzbrukšanai paredzētais militāri sabiedrisks veidojums.
Visagrāk valstiskie veidojumi radās Austrumlatvijā, it sevišķi pie latgaļiem (senās Krievu valsts parauga ietekmē) . Rietumlatvijas novadi valsts attīstības ziņā vairāk atpalika.
Agrīnie valstiskie veidojumi nepaguva attīstīties par valstīm vārda pilnā nozīmē.
Latgaļu, lībiešu un sēļu zemes atradās tuvāk feodālajām krievu kņazistēm- Polockai, Novgorodai, Pleskavai. Šie Latvijas novadi maksāja meslus krievu kņazistēm. Meslus ievāca īpašās pārvaldes vietās- pagastos. Pagasti kļuva par finansiāli administratīviem centriem. Meslu ievākšanas tiesība pagastos ar laiku pārvērtās par pakļauto zemju feodālām maksām un nodevām. Par pagastu sāka saukt arī teritoriju, lauku iedzīvotāju pārvaldes iecirkni līdz ar ciemiem un zemniekiem. Krievi meslus ievāca ne tikai graudā, bet arī naudā.
Meslu vākšanai bija ne tikai ekonomiska nozīme, tā nozīmēja arī politisko zemes pakļautību- sava veida vasalitāti.
Nav speciālu varas orgānu un tiesu institūciju.
JERSIKAS UN KOKNESES VALSTISKĀ ORGANIZĀCIJA.
Jersika un Koknese bija latgaļu valstiskie veidojumi, kuri aptvēra visu latgaļu apdzīvoto teritoriju- lielāko A-Latvijas daļu. (ziemeļos- līdz Cēsīm). Jersikā ietilpa Tālavas lielnovads, Kokneses valstiņa atradās rietumos no Jersikas.
Iedzīvotāju sastāva ziņā tās bija latgaļu valstiskas organizācijas, kaut gan daži valdnieki bija krievu kņazu atsūtīti vietvaldnieki- meslu ievācēji, kas tos ievāca pagastos. nocietinājumu ierīkotāji. Līdz ar viņiem ieradās pareizticīgie garīdznieki, kas kristīja vietējos iedzīvotājus.
Jersikas un Kokneses valstiskie veidojumi attīstījās krievu kņazistu valsts iekārtas parauga ietekmē (ārējais faktors), tajā pašā laikā saglabājot vietējo valsts veidojumu īpatnības- vecāko padomes, tautas sapulces. Jersikas un Kokneses zemes jāuzskata par Polockas kņazistes agrīnām vasaļvalstiņām.
VASAĻVALSTS-valsts ar ierobežotu suverenitāti un vasaļatkarības institūtiem.
Polockas lielkņazs ir jāuzskata par J. Un K. zemju virsvaldnieku, feodālo senjoru. Viņam bija juridiskā virsvara pār latgaļu, lībiešu un sēļu novadiem gar Daugavas un tās pieteku tirdzniecības ceļiem.
1212. g. līgums starp bīskapu Albertu un Polockas lielkņazu par vasaļa attiecību pārtraukšanu.
J. un K. valdnieki pēc tiesiskā stāvokļa bija līdzīgi krievu kņaziem. Jersikas valdnieks Visvaldis tiek titulēts kā -Karalis (rex)- aristokrātiska izcelšanās, fiziskais faktors, demokrātiskais faktors. Viņam bija jāizpilda visi vietvaldnieka pienākumi: vienpersoniska likumdošana, administratīvā- kārtības uzturēšana F-ja , tiesas f-ja ( kara laikā- vienpetrsoniska, miera apstākļos- demokrātiska, militārā f-ja ( uzbrukt un aizsargāties- kā dzīvesveids). Laikā, kad viņa feodālā atkarība no Polockas kņaza pārtrūka, Visvaldis raksturojams kā patstāvīgs valdnieks. Krievu kņazu vietvaldnieki varēja būt arī krievu karavadoņi, kā Vjačeslava(Vjačko)- K. pārvaldnieks. Savā novadā valdnieki rīkojās kā paši kņazi- ievāca meslus, sprieda tiesu, komandēja karadraudzi.
Vecāko padome- kad karadraudze izgājienā, risina visus jaut.
Karadraudzes bija valdnieka militāri valstiskais spēks. Tās organizācijai raksturīga vienas lielākas vai mazākas kaujasgrupas veidošana. Atkarībā no karadarbības apjoma tajā ietilpa vai nu tikai paša kņaza vīri, vai tā tika papildināta ar pils apkaimē dzīvojošajiem, vai arī tika uzaicināti kņaza draugi- draudzīgie vai no viņa atkarīgie valdnieki ar saviem draugiem. Visi stājās zem uzaicinātāja karoga un devās uz robežām vai nu aizsargāties vai paši kļuva par agresoriem.
Karadraudzes sapulces- kolektīva lēmumu pieņemšana, likumu izdošana, pieņemšana, tiešās demokrātijas īstenošana.
Tautas sapulces- visi ļaudis, izņemot vergus un noziedzniekus, plašas sapulces nav minētas.
J. un K. valstiskiem veidojumiem bija samērā attīstīta valsts aparāta pazīmes. Minētie varas orgāni raksturojami jau kā apspiešanas rīki valdošās šķiras rokās.…
