1.Latvijas tiesību vēstures priekšmeta saturs un nozīme.
Vēstures priekšmets galvenā kārtā ir cilvēks un atkal cilvēks. Ja eksakto zinātņu pētīšanas metodes ir eksperiments un novērojums, tas, turpretim, vēstures zinātnē eksperiments nav iespējams.
1)vēstures zinātnē nav iespējams eksperiments;
2)vēstures zinātnē nav iespējams tiešais novērojums.
Senatnē ir nodibināta teorija, ka valsts dzīve attīstās pēc zināmas likumīgas shēmas: revolūcija, demokrātija, aristokrātija un monarhija.
Runājot par RietumEiropas vēsturi, vācu zinātnieks Kurts Breisigers izšķir divus periodus:
1)grieķu-romiešu periods
2)ģermāņu-romāņu periods.
Katrā periodā Breisigs izšķir četrus laikmetus:
1)dzimts satversme;
2)karaļa varas;
3)aristokrātisma jeb feodālisma;
4)suverenitātes jeb demokrātijas laikmets.
Tiesību vēstures pētīšanas priekšmets ir tiesisko normu attīstība noteiktā vietā un laikā. Tiesību vēstures uzdevums ir noskaidrot kā tiesības mainās un kāpēc tās mainās. Vēsturei ir jācenšas sasniegt tās augstākais uzdevums, atrast to cēloņu sakarību, kas pastāv starp tiesību attīstību no vienas puses un citiem vēstures faktoriem no otras puses. Tiesību vēsturei ir jācenšas tiesību attīstību uztvert citādi, kā to dara parastā vēsture. Tiesību vēsture ir specializēta vēsture. Tiesību vēsture nepētī kādu laikmetu visās dzīves nozarēs. Ar savu metodi tiesību vēsture ir specializēta jurisprudence, tas nozīmē, ka tiesību vēsturei ir vajadzīgas citas metodes. Ārējā jeb vispārējā tiesību vēsture apskata kādas nācijas politisko, pa daļai arī saimniecisko un sabiedrisko vēsturi. Visļaunākā gadījumā tā ir tiesību avotu vēsture.
Iekšējā jeb speciālā tiesību vēsture apskata tīri juridisku matēriju, proti: dažādu tiesību institūtu un sistēmu attīstību.
Jāatšķir tiesību avoti un tiesību vēstures avoti. Tiesību avots ir šaurāks avots. Par tiesību vēstures avotu var saukt visu to, kas liecina par kādas tiesiskas normas bijumu, vai likteni. No šī viedokļa tiesību vēstures avots var būt nevien rakstīts dokuments, kodekss, bet tikpat labi arī kādas personas, ielas nosaukums, robežas stabs u.tml. No formālā viedokļa tiesību avotus iedala:
1.tiešos
2.netiešos
Par tiešiem sauc tādus, kuru mērķis ir bijis dot tiesisku normu.
2.Agrīno valstisko veidojumu izcelšanās Latvijas teritorijā, to valstiskais un juridiskais statuss.
Agrīnie valstiskie veidojumi Latvijas teritorijā nepaguva attīstīties par valstīm vārda pilnā nozīmē, nerunājot jau par to, ka tie nepaspēja arī savā starpā apvienoties vienā kopīgā valstī. Šo procesu pārtrauca vācu agresija Baltijā.
Latgaļu, lībiešu un sēļu zemes atradās tuvāk feodālajām krievu kņazistēm (Polockai, Novgorodai, Pleskavai). Tur jau sen pirms vācu ienākšanas Baltijā bija vērojama liela krievu ekonomiskā un politiskā ietekme. Gadu simteņiem šie Austrumlatvijas novadi maksāja meslus krievu kņazistēm. Pēc Krievijas valsts feodālā sairuma atsevišķās kņazistēs Austrumlatvijas novados meslu vākšanu turpināja Polockas, Novgorodas un Pleskavas kņazistes. Tuvāko Latvijas novadu iedzīvotāji – latgaļi, lībieši un sēļi – bija nokļuvuši meslu pakļautībā krievu kņaziem. Tālavas novadā meslus vāca Pleskavas kņazi. Vēl vācu iebrukuma laikā krievu kņazistes cīnījās par mesliem Baltijā un negribēja zaudēt savu senseno tiesību.
Meslu vākšanai kādā novadā bija ne tikai ekonomiska nozīme, tā nozīmēja arī politisko zemes pakļautību – sava veida vasalitāti.
Visattīstītākie Austrumlatvijas teritorijā bija Jersikas un Kokneses valstiskie veidojumi. Iedzīvotāju sastāva ziņā tās bija latgaļu valstiskas organizācijas, kaut gan daži valdnieki bija krievu kņazu atsūtīti vietvaldnieki. Līdz ar viņiem ieradās pareizticīgie garīdznieki, kas kristīja vietējos iedzīvotājus. Jersikas un Kokneses valstiskie veidojumi attīstījās krievu kņazistu valsts iekārtas parauga ietekmē. Tajā pašā laikā tie saglabāja arī vietējo valsts veidojumu īpatnības (vecāko padomes, tautas sapulces). Austrumlatvijas novadi, kas bija krievu kņazistu meslu atkarībā, varēja netraucēti attīstīt savu valstisko dzīvi. …
