Autors grāmatām par vispārīgo, bērnu, pedagoģisko psiholoģiju. Izveidoja teoriju par augstāko psihisko funkciju sabiedriski vēsturisko izcelsmi cilvēkā, kā arī izstrādāja jaunas pētnieciskas metodes dažādu psihisko procesu pētīšanai.
Jau 19. gs. Trīsdesmitajos gados krievu psihologs atklāja psihiskās attīstības likumsakarības, savās grāmatās viņš rakstīja: ”... katram bērnam attīstība noris pēc sava ritma, kas nesakrīt ar objektīvo laiku”. Katrs bērns iemācās citā laikā sēdēt, staigāt, runāt, lasīt. Gatavību skolai, draudzībai vai dzimumdzīvei katrs cilvēks var sasniegt citā vecumā. Tātad bērnu attīstība nav vienāda.
Pazīstamākais viņa darbs ir “Domāšana un runa” kas tulkots daudzās pasaules valodās, pēc dziļākās būtības atsedz bērna valodas apguvi, domāšanas attīstību un socializācijas procesu. Kas attiecas uz mācību procesu, Vigotskis uzskata, ka skolotājs savās darba attiecībās ir tikpat divdabīga parādība kā jebkurš cits cilvēks. No vienas puses tas ir vienkārši zināšanu avots, mācību grāmata jeb rokasgrāmata, konkrētāk sakot – palīglīdzeklis. Senos laikos skolotājs sniedza apmācāmajiem deviņas desmitdaļas no apgūstamā materiāla. Mūsdienās tas visādā veidā tiek aizvietots ar paša apmācāmā enerģiju, kuram pašam visu jāmeklē un jāiegūst zināšanas pat tad, ja viņš saņem informāciju no skolotāja. Skolniekam nav „jānorij gatava barība”, kuru tam pasniedz skolotājs.…
