Par seno lībiešu mitoloģiju ziņas ir visai trūcīgas. Senākās liecības iegūstamas no lingvistikas, arheoloģijas, folkloras un etnogrāfijas materiāliem.
Baltijas arheoloģija 20. gadsimtā balstījās galvenokārt uz pieņēmumu, ka lībiešu tauta ir veidojusies Latvijā un, tāpat kā igauņi vai latvieši, ir Baltijas pamattauta. Taču ir ļoti maz materiālu, kas attiecināmi uz laika posmu pirms 9.-12. gadsimta un kas būtu saistāmi ar šīs tautas senāko kultūru. Lielākā daļa valodnieku par lībiešu tuvāko radu tautu no visām Baltijas jūras somiem uzskata igauņus. Taču pastāv arī citi uzskati par lībiešu izcelsmi, piemēram, arheologs F.Balodis uzskata, ka lībiešu senči ir ienākuši aptuveni 1200 gadus pirms mūsu ēras no Dienvidkrievijas stepēm.
Jaunākais dzelzs laikmets, tas ir, 9.-12. gadsimts, ir īpašs uzplaukuma laiks lībiešu kultūrā.
Pēc Livonijas hronikas ziņām, lībieši ir dzīvojuši vēlākajā Vidzemē - Rīgas līča austrumu piekrastē, Daugavas un Gaujas lejteces, kā arī Svētupes un Salacas krastos.
Visdziļāk lībiešu mitoloģiju pētījis igauņu folklorists O.Lorits.
Ziņas par lībiešu mitoloģiju ietvertas teikās. Daudzām teikām ir visai subjektīvs un gadījumu raksturs, bieži vien tām ir specīga pedagoģiska nokrāsa. Tās it kā uzskatāmi ilustrē kādas pagāniskās paražas, pavēles vai aizliegumus, reizēm arī kristīgās ticības baušļus, lai bērniem mācītu dzīves gudrību.…
