Līderība tiek definēta dažādi- Dž. Ivancevičs un M. Matesons kā līderību saprot indivīda ietekmi uz grupas uzvedību, neizmantojot piespiešanas metodes, savukārt E. Fleišmana variantā tā ir sekotāju darbības ietekmēšana ar komunikācijas palīdzību noteikta mērķa vai mērķu sasniegšanai.
• Iezīmju teorijas
Konkrēti iezīmju teorija nekad nav bijusi izstrādāta, tāpēc vairāk tiek runāts par pieeju. Galvenā iezīmju pieeja ir potenciālās līdera spējas un īpašības un tā balstās uz tā sauktā veselā saprāta apvērsumiem. Svarīgas ir līderu intelekta un personības iezīmes, jo tās nosaka vai cilvēks ir efektīvs vai neefektīvs līderis. Par fiziskajām iezīmēm sabiedrībā valda ne ar ko nepamatoti stereotipi, piem., ka liela auguma vīrieši ir izteiktāki līderi. Tanī paša laikā iezīmju pieeja eksistē kā sava veida līderības teorija, cilvēki spriežot par līderiem, neapzināti balstās uz stereotipiem priekšstatiem par to, kādam ir jābūt līderim.
• Līderības stilu teorijas
Šīs teorijas atšķiras ar to, ka tiek aprakstīta līdera uzvedība. Katram cilvēkam atbilst savs individuālais uzvedības stils, kurš zināmā mērā atbilst rakstura jēdzienam.
o Levina līderības tipoloģija
Šī ir vispazīstamākā stilu tipoloģija, kad iedalījums ir trijos stilos: autokrātiskais, demokrātiskais un liberālais. Autokrātiskais stils jeb autoritārais stils balstās uz vienpersonisku lēmumu pieņemšanu, pilnvaru deleģēšana darbiniekiem ir ierobežota. Šī stila priekšrocība ir operativitāte, jo ja vadītājs ir izlēmīgs, vienpersoniska jautājuma izlemšana prasa mazāk laika nekā kolektīva. Šis stils ir efektīvs ekstremālās situācijās, kuras prasa ātru lēmumu pieņemšanu un nekavējošu rīcību un tas ir arī nepieciešams stingri reglamentētās situācijās, kurās jārīkojas saskaņā ar augstākstāvošās vadības priekšrakstiem. Tas ir raksturīgi birokrātiskajām organizācijām un tipisks organizāciju veidošanas sākumstadijā. Šis stils parasti spēj nodrošināt efektivitāti pēc kvantitātes, bet ne kvalitātes. Demokrātiskais stils jeb koleģiālais stils balstās uz koleģiālu lēmumu pieņemšanu un plašu pilnvaru deleģēšanu darbiniekiem. Šī stila priekšrocība ir darbinieku iesaistīšana lēmumu pieņemšanā. Šo stilu pieprasa neikdienišķu uzdevumu risināšana, nepieciešamība gūt pilnīgāku darbinieku atbalstu izvirzītajiem mērķiem. Salīdzinājumā ar autoritāro stilu koleģiālo lēmumu pieņemšana prasa vairāk laika. Kopumā stils nodrošina augstu darba efektivitāti, it īpaši pēc kvalitatīvajiem rādītājiem, un labvēlīgu psiholoģisko klimatu. Liberālajā stilā vadība ir tīri formāla, labākajā gadījumā vadītājs pilda koordinatora funkcijas. Faktiski šo par līderības stilu var dēvēt tikai nosacīti, jo reālās līdera funkcijas uzņemas kāds cits cilvēks, kuram ir savs līderības stils. Vadītājs gaida norādījumus no augstākstāvošas vadība un akceptē jebkuru lēmumu, kuru pieņem viņa padotie. Šāds stils ir pieņemams un pat nepieciešams grupās, zinātniskos kolektīvos, kur jānodrošina maksimālas iespējas radošās iniciatīvas izpausmēm. Šis stils nespēj nodrošināt ne augstu darba efektivitāti, ne stabilu psiholoģisko klimatu.
o Biheiviorālās līderības
…
