1.Līderība – spēja pārliecināt un ietekmēt indivīdu vai cilvēku grupu, lai kopīgi sasniegtu mērķi. Lai efektīvi saskaņotu cilvēku pūles grupas uzdevumu izpildei, grupai nepieciešams vadītājs. Vadītājs ir persona, kas oficiāli veic grupas vadīšanas un tās darbības organizēšanas funkcijas. Vadītājs darbojas grupas formālajā, lietišķo attiecību struktūrā. Viņa rokās ir sankcijas (tiesības sodīt un apbalvot), kuras viņš izmanto, lai ietekmētu grupas dalībnieku uzvedību grupai vajadzīgajā virzienā.
Bez formālās katrā grupā pastāv arī neformālo attiecību struktūra starp cilvēkiem. Attiecības arī šajā struktūrā ir nepieciešams organizēt. Bieži starppersonu attiecību organizāciju grupā uzņemas pats vadītājs, taču ne vienmēr tā notiek. Šo attiecību regulācijai grupa var izvirzīt citu cilvēku. Tā grupā parādās līderis. Līderis ir grupas loceklis, kurš spontāni ir izvirzījies neformālā vadītāja lomā noteiktās situācijās, lai organizētu cilvēku attiecības un kopīgo darbību. Tātad grupā var būt vadītājs, kas pilda gan vadītāja, gan līdera funkcijas, bet var būt arī tādas grupas, kurās ir gan vadītājs, gan līderis vai pat vairāki līderi.
Rietumu sociālpsiholoģiskajā literatūrā šos divus fenomenus parasti nediferencē, apskatot grupas vadību, runā tikai par līderi, ar kuru saprot arī vadītāju. Padomju sociālās psiholoģijas skolā vadītāja un līdera funkcijas grupā parasti nošķir.
Vēsturiski pirmā ir līdera īpašību teorija, kura saglabā savu nozīmi ari mūsu dienās, kaut arī modificētā veidā. 19. gs. beigās šo teoriju izvirzīja M. Vēbers, nosaucot to par „harizmātisko teoriju”. Harizma nozīmē īpašas spējas, kas paceļ indivīdu pāri citiem un ko cilvēkiem piešķir Dievs, daba un liktenis. Harizmātiskajam līderim piemīt neparastas spējas, viņš veic "lielu misiju", ir radoša personība un iedvesmo savus sekotājus. Harizmātiskā līdera un tās sekotāju attiecības ir pusdieva un ticīgo attiecības, tām ir mistisks raksturs. Vēbers uzskatīja, ka harizma piemīt lieliem tautas masu vadoņiem, spēcīgiem politiķiem, ģeniāliem māksliniekiem.…
