Pieklājīga un patīkama uzvedība ir tikusi augstu vērtēta jau ļoti sen. Pieklājības normas ir veidojušās un pārveidojušās visā cilvēces attīstības gaitā saskaņā ar attiecīgā laika paražām un tradīcijām. Normas tika piemērotas cilvēku vajadzībām un prasībām. No mūsdienu viedokļa raugoties, senākās normas bija ļoti vienkāršas, pat primitīvas. Pirmie zināmie apcerējumi par uzvedības normām sarakstīti Ēģiptē trešajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras. Tajos tika skaidrots, kas ir normas, kāpēc tās nepieciešamas, aplūkota galda piederumu lietošana, uzvedība sabiedrībā un daudzi citi sadzīviski un praktiski jautājumi.
Par etiķetes dzimšanas vietu pieņemts uzskatīt Itāliju. Tieši no Itālijas etiķete kopā ar zinātnēm un mākslu pamazām ieviesās Francijā, Vācijā, Anglijā un citās Eiropas valstīs.
Francijā daudzas uzvedības normas nāca no Itālijas. Franči grāmatas par manierēm sāka izdot aptuveni 14. gs. Pirmie darbi bija veltīti elementārām uzvedības normām. Tika skaidrots, ka nav pieklājīgi nepiedienīgi uzvesties sabiedrībā, piemēram, likt kājas uz galda.
Par augstāko un straujāko etiķetesattīstības posmu Francijā var uzskatīt karaļa Luija XIV valdīšans laiku (1643-1715). Viņš ieviesa stingras etiķetes normas un īpaši rūpējās par to, lai galms būtu saposts. Luijs XIV bieži rīkoja svētkus, valkāja krāšņu apģērbu un bija galma likumdevējs, gan paraugs attiecībā uz etiķetes normu ievērošanu.
Franču krāšņais dzīvesveids, izsmalcinātās manieres un gaume, kā arī zinātnes un kultūras attīstība radīja citu tautu interesi par Franciju un pieklajības manierēm.
Taču tieši Francija, nevis Lielbritānija ir atstājusi visievērojamāko ietekmi uz diploātiskās etiķetes un augstākās sabiedrības protokola veidošanu. Angļi ir iemācijuši pasaulei, kā korekti jāuzvedās pie galda, taču francūži to dara daudz pārliecinātāk. Angļi ieviesuši rokasspiedienu oficiālajā protokolā, tācu francūža rokasspiediens ir daudzveidīgāks.
Tieši franču valoda un francūžu ieražas bija padarījušas daudzas tautas par patiesi civilizētām.
Francijā prasme paspīdēt ar trāpīgu vārdu un svaigu domu tiek augstu vērtēta. Klusējošs cilvēks šeit nevienam nešķiet interesants. Francūžu runas ātrums ir viens no visaugstākajiem pasaulē. Rokasspiedienu – tā ir sasveicināšanās bez vārdiem – francūži uzskata par īpašu mākslu: tas var būt karsts, sauss, draudzīgs, nicīgs utt. Toties, ja dāmas roku skūpsta īstens francūzis, viņš šo rituālu veiks pēc etiķetes : nekas „nenolaizīs” jūsu ādu, šādu žestu nepieļaus arī attiecībā uz jaunkundzi, tas ir, attiecībā uz neprecētu dāmu, un jau nekādā ziņā neskūpstīs dāmai roku uz ielas. Īsti francūži dod priekšroku klasiskajai etiķetei.
Ja jūs griežaties pie francūžiem:
Obligāti iepriekš iemācaties dažus visvienkāršākos vārdus „paldies” – (mersī), „lūdzu” – (sil vu plē), „labdien”- (bon žūr) un citus, tomēr, neaizmirstiet, ka šos vārdus nedrīkst izteikt personīgi, ne pie viena nevēršoties. Labais tonis ir pateikt „mersī, madam” vai „pardon, mesjē” ( (piedodiet kungs), bet sliktā toņa pazīme būtu pateikt vienīgi „pardon” vai „mersī”.
Vissbriesmīgākā no Jūsu puses pieļautā kļūda būtu piedāvāt francūzim sarunāties ar jums angliski vai vāciski. Ja Jūs nepārvaldat valodu, tad labāk jau iepriekš padomājiet par tūlku
…
