Festivāls “Menuo Juodaragis”, kas tradicionāli notiek vasaras pēdējā nedēļas nogalē, 24. – 26. augustā aicina baltu kultūras un alternatīvās mūzikas cienītājus no Lietuvas, Latvijas un visas pasaules. Postfolkloras festivāls ir viens no lielākajiem un senākajiem neatkarīgās mūzikas pasākumiem Baltijas valstīs, un tā cienītāju pulks arī Latvijā kļūst arvien kuplāks. “Menuo Juodaragis” festivālam ir raksturīga stilu dažādība – festivālā skanēs autentiskā folkmūzika, post-folks, elektroniskā, akustiskā, darkwave, tribal un cita mūzika, kurā saplūdīs etniskās un mūsdienu muzikālās tradīcijas. Festivāls šogad noritēja jau 14. reizi. Pirmo reizi notika 1997. gadā.
Postmodernisms kultūrā:
Lietuva, kas bija iekļauta Padomju Savienībā, nu varēja no 1990. gada 11. marta rīkoties brīvi it visā – mākslā, literatūrā, mūzikā. Postmodernisma māksla ir termins, kas tiek izmantots mākslas kustības raksturošanai, kura kādā veidā nonāk pretrunā ar modernisma principiem vai arī tos apvieno, vai attīsta ar jauniem paņēmieniem. Par postmodernisma mākslu galvenokārt tiek uzskatītas tādi mākslas veidi, kas iekļauj video tehnoloģijas: intermēdija, instalāciju māksla, konceptuālā māksla un multimēdija. Tāpat dažkārt par postmodernisma mākslas virzieniem tiek uzskatīti mākslas veidi, kas izmanto kolāžas vai brikolāžas paņēmienus, objektu vienkāršošanu, koncentrēšanos uz tiešiem mākslas izejelementiem, ataino masu kultūru vai izmanto performanci.
90. gadu sākumā rodoties postmodernismam mākslā nenozīmē, ka glezniecība izzuda, tā vienkārši pamazām sāka izzust no aktīvo mākslinieku dzīves.
Galvenie varoņi šajā transformācijā bija jauni mākslinieki, kas nesen ieguvuši izglītību glezniecības specialitātē Mākslas akadēmijā. Daudzi no viņiem (bieži vienlaikus radot savu diploma darbu), sāka izmantot dažādus mākslas runas veidus - montāža, video - un gleznošanai vairs nepievērsās. Šeit ir vērts pieminēt tādus kā, piemēram, Žilvins Kempins, Egle Rakauskaite, Gintars Makarevičus, Audŗus Novicks, Daŗus Žūra u.c. Un no vecākās paaudzes var pieminēt gleznotāju Jonu Gasjūnu. No glezniecības līdz jaunajām mākslas izpausmes veidiem pāriet mudināja trīs lietas: pirmkārt, vēlējās iestāties šajā mākslas pasaulē, piedalīties starptautiskos projektos, otrkārt, vēlējās pateikt lietas, kuras nevar izstāstīt, izmantojot gleznošanu, treškārt, skeptiķu attieksme pret ekspresionistu runu un romantisko pasaules uzskatu, kas saistīti ar to, joprojām dominē Lietuvas mākslā.
Arī keramikā notika pārmaiņas. Lai tagad raksturotu keramiķu darbus atsaucas un terminu postmodernisms. Termins tika ieviests atsaucoties uz 20. gs, kad postindustriālā sabiedrība atteicās no avangarda mākslas un modernisma principiem. Vērtība vairs nebija mākslas forma, bet gan jēdziens. Materiāli vairs nav svarīgi, jo svarīgs kļūst tas, ko tas simbolizē. Lietuviešu keramiķi darbojas divos virzienos – tradicionāla un oriental. 20. gs nogalē keramiķi savos darbos vairs nenoraida modernismu, bet cenšas atklāt jaunas tehnoloģijas un veidus.
Par literatūru grūti spriest, jo ir vairāki viedokļi: citi uzskata, ka lietuviešu literatūra vairāk ir eksistenciāla kā postmodernisma darbi. Pēc 90. gadiem literatūrā vairāk tika izteiktas emocijas par aizgājušiem laikiem.
Izglītība, māksla, zinātne
Īsta un kārtīga izglītības sistēma aizsākās ar 1990. gadu. Kopš 2003. gada, izglītības sistēmā ietver pirmsskolas, vidusskolas, profesionālās skolas, jauniešu koledžas, augstskolas. Saskaņā ar konstitūciju, kas pieņemta 1992. gadā, izglītība ir obligāta līdz 16 gadu vecumam. Izglītība valsts un pašvaldību vispārējās izglītības skolās, arodskolās un junioru koledžas ir bez maksas. Mācību gads sākas 1. septembrī Atsevišķos rajonos, kur dominē citu tautu pārstāvji, vispārējo vidējo izglītību var iegūt vietējā valodā, bet tāpat valsts valoda jāmācās obligāti. Izglītības sistēma ļauj personai jebkurā brīdī mainīt mācīšanos virzienu vai atsākt studijas. Ir iespējamas apmaiņas programmas ar citu valstu skolām. No 1995, augstskolās pārveidoja daļu no studiju programmām, humanitārajās un sociālajās zinātnēs tika ieviestas jaunas mācības un tika izstrādāta trīs ciklu augstākās izglītības sistēma.
Arī mākslas jomā notika pārmaiņas, pēc Lietuvas valsts neatkarības atjaunošanas 1990. gadā. Ķēstuša Kuizina vadītais Laikmetīgās mākslas centrs kļūst par galveno laikmetīgās mākslas centru Baltijas valstīs. 1993. gada tiek dibināta Informācijas centra Nacionālā Mākslas galerija, kas darbojas zem Lietuvas Nacionālā muzeja. Kopš 2008. gada tas kļūst par atsevišķu muzeju. Ļoti daudz tika atvērtu mākslas centru, gan galerijas, izstādes.
1991. gadā pēc aptaujas noskaidrojās, ka Lietuvā cilvēki visvairāk pārstāv katoļu ticību, mazāk pareizticīgo un vēl mazāk evaņģēliski kristīgo ticību. Daudz bija arī to, kuri nepiederēja nevienai no reliģijām.
Daudz jauninājumu tika ieviesti arhitektūrā, dabas zinātnēs.
…
