Livonijas hronikas - Baltijas viduslaiku vēstures avots

Savukārt, aiz tā slēpjas vairāk nekā sākumā var šķist, jo Kaupo, būdams valdnieks, gribēja savai tautai tikai labu, kura gan to nespēja novērtēt, un iespējams kādā situācijā pat gūt labumu sev. Taču vizīte Romā atstāja uz viņu pārāk spilgtu iespaidu, kas maldīgi lika domāt, ka tikai tāpēc, ka Romā pielūdz Dievu, tas dāvina cilvēkiem skaistas celtnes un iespaidīgus mākslas darbus. Šāda aina lika Kaupo domāt, ka līvu dievi nav uz neko tādu spējīgi, jo koka būdas un pilis nevar salīdzināt ar arhitektūras paraugiem Romā, un ka labāk pielūgt kristiešu dievu. Tāpat kā Pāvesta labvēlīgā attieksme tam nelika ilgi domāt kurā pusē nostāties un ko izvēlēties kā sabiedroto. Lūk, šādu iespaidu apžilbināts, Kaupo gribēja vēsmas par laimīgu, skaistu un pārtikušu dzīvi atvest uz tēvzemi atpakaļ, lai mācītu to savai tautai. Un viņa ticība slēpās tajā, ka kristiešu dievs ir tas, kas nodrošina šādu dzīvi un tas ir iemesls, lai viņu pielūgtu. Tāpēc, es domāju, ka šajā gadījumā viņu par nodevēju saukt būtu pavisam nelāgi, jo vienīgais, ko Kaupo gribēja, ir lai labāk klājas viņa tautai. Kaupo maldīgi uzskatīja, ka iekarotāji sniegs viņa tautai visas tās zināšanas, gudrības un bagātības, ar kurām viņš pats bija iepazinies sava svētceļojuma laikā Romā, taču viņa cerības neattaisnojās, jo krustnešu interesēs bija iegūt varu Baltijā un jaunas bagātības.
Galu galā, Kaupo katrs var vērtēt subjektīvi, bet, manuprāt, to varētu nosaukt par indivīda atrašanos ne īstajā laikā, ne īstajā vietā. Viņš nebija savas tautas saprasts, kas izvērtās traģēdijā un neatgriezeniskā katastrofā. Iespējams, dzīvodams citā laikā, viņam būtu vairāk veicies vai arī vairāk atbalstīts no savas tautas puses, un varbūt tādā gadījumā viņš netiktu saukts par nodevēju.…