Livonijas hronikas – Baltijas viduslaiku vēstures avots

Bertolds ir cēlies no feodāļu kalpotājiem un bija Lokumas klostera abats Vācijā (12. gs. 80. gadi) un par bīskapu tika iesvētīts Brēmenē 1196./ 1197. gada ziemā pēc bīskapa Meinarda nāves. Vietējie līvi viņu sagaida naidīgi, tādēļ Bertolds nolemj izmantot varu un laika posmā starp 1197. un 1198. gadu apbraukā Saksiju un Vestfāliju, aicinot iedzīvotājus uz krusta kariem pret līviem. Jau pirmajā kaujā pie Rīgas jeb Senā kalna 1198. gadā 24. jūlijā bīskapa zirgu ienes līvu bēgošajā pūlī, un viņš krīt no lībieša Imauta rokas, lai gan krustneši kaujā svin uzvaru. Atskaņu hronikā un citos vēstures avotos bīskapu Bertoldu kļūdaini dēvē par Rīgas dibinātāju, lai gan šo sasniegumu veicis bīskaps Alberts.
Pētot Indriķa hroniku var secināt, ka bīskapa Bertolda pirmā un arī pēdējā kauja bija pārdomāts, bet straujš solis, lai iegūtu varu pār nekristītajiem līviem, jo cerētais atbalsts no tautas nebija panākts. Tajā aprakstīts par dumpinieciskajiem līviem, kas iestājušies par savu pārliecību un „kad bīskaps ar ordeņa brāļiem uzzināja, ka viņu ļaudis aplenkti, viņi tiem sūtīja palīgā ap trīstūkstošvīru. Un kopā ar šiem devās ceļā (..)” (Indriķa hronika XX 7.). Šī cīņa bīskapam Albertam beidzās letāli, jo tā zirgs tika ienest saniknotajā līvu pūli, kuri to turpat arī nogalināja.
Savukārt Atskaņu hronikā Bertolds tēlots kā tautā mīlēts valdnieks, kas gājis kaujā ar drošu sirdi, jo apzinājās, ka viņa armija bija daudz lielāka un labāk sagatavota, tāpēc arī „bīskaps bruņnieciskā gaitā savējiem nu priekšā stājās: viņš īstam kungam līdzinājās” (Atskaņu hronika 566. – 568.). Pēc Atskaņu hronikas komentāriem gan var secināt, ka Bertolda nāve pie Rīgas jeb Senā kalna tiek vainoti nevis līvi, bet igauņi.…