1.Domāšanas būtība un īpatnības.
Izziņa ir aktīvs un mērķtiecīgs īstenības izpratnes process. Šis process pamatojas uz informāciju, kas iegūta ar maņu orgāniem. Uztvertās informācijas tālāko analīzi nodrošina domāšanas process. Domāšana ir īstenības vispārināts atveidojums valodu formās. Svarīga domāšanas īpatnība ir tas, ka tā ir īstenības netiešs atveidojums. Domāšanas aktualizācija apziņā iespējama tikai noteiktās valodu formās.
2.Domāšanas saturs un loģiskā forma.
Domāšanas saturu raksturo tās atbilstība īstenībai. Satura ziņā mūsu domas var būt patiesas vai aplamas. Domāšanas formālo sakārtotību raksturo tās loģiskās struktūras atbilstība noteiktām loģiskajām kārtulām. Šajā ziņā domāšana var būt pareiza vai nepareiza. Domāšanas procesā ir jāievēro divi priekšnosacījumi: 1)domām, kas veido prātojumu, jābūt patiesām pēc satura, 2)prātojuma procesā jāievēro noteiktas loģiskās kārtulas.. Tātad jāizvairās no kļūdām pēc satura, pēc būtības un formāli loģiskām kļūdām.
3.Loģika kā zinātne, tās rašanās un vēsturiskā attīstība.
Loģika ir zinātne par pareizas domāšanas formām, likumiem un kārtulām. Loģikas vēsturei ir ap 3000 gadu. Domāšanas loģiskās formas pētīšanu uzsāka Seno Austrumu domātāji. Loģikai bija lietišķa nozīme kā retorikas sastāvdaļai. Loģika bija cieši saistīta ar filozofiju. Klasiskās loģikas pamatlicējs ir Aristotelis. Viduslaikos Aristoteļa loģikas mācību plaši komentēja Austrumu viduslaiku domātāji Ibn Sīna un Ibn Rušds. Jauno laiku vēsturē loģika attīstījās galvenokārt kā zinātniskas izziņas metode. Viens no pirmajiem šī perioda filozofijas pārstāvjiem bija Bēkons, kas izklāstījis zinātniskās indukcijas pamatus. Pretēji viņam Dekarts par izšķirošu zinātniskās izziņas metodi uzskatīja dedukciju.
4.Loģiskās kultūras būtība. Loģikas nozīme jurista darbā.
Loģikas studiju galamērķis ir domāšanas kultūras attīstīšana. Kopā ar uzvedības un saskarsmes kultūru loģiskā kultūra ir cilvēka vispārējās kultūras sastāvdaļa. Augsts domāšanas loģiskās kultūras līmenis ir īpaši nepieciešams profesijās, kuru specifikā ir pastāvīgi un plaši kontakti ar cilvēkiem, t.sk., arī jurista profesijā, kur ir nepieciešamība pārliecināt, pierādīt un pamatot savu viedokli.
5.Jēdziens kā domāšanas forma.
Pirmie jēdzieni parādījās ilgstošas filoģenēzes rezultātā. Sokrats ir teicis, ka domāt, nozīmē izteikt savas domas jēdzienu formā. Ar priekšmetu loģikā saprot visu par ko var domāt. Īpašība ir tas, ar ko priekšmeti līdzinās vai atšķiras cits no cita. Mūsu domas par priekšmeta īpašībām sauc par priekšmeta pazīmēm. Pazīme ir noteiktas īpašības zīme. Pazīmju kopums iedalās būtiskās pazīmēs, kas raksturo priekšmeta kvalitatīvu noteiktību, un nebūtiskās pazīmēs, kas nav obligātas visiem vienveidīgiem priekšmetiem. Jēdziens ir priekšmeta būtisko pazīmju kopums.
6.Jēdziena loģiskā struktūra. Jēdziena satura un apjoma apgrieztās attiecības likums. Loģiskā klase, apakšklase un kopas elementa jēdzieni.
Jebkurš jēdziens ir iekšēji organizēta sistēma, kuru veido vārda jēgas un priekšmetiskās nozīmes. Savukārt vārda jēgas nozīme veido jēdziena saturu, bet priekšmetiskā nozīme – jēdziena apjomu. Saturs un apjoms ir jēdziena loģiskās struktūras nepieciešamie un vienīgie elementi. Katram jēdzienam ir saturs un apjoms, kas ir saistīti ar attiecīgo denotātu. Jēdziena saturu veido attiecīgo būtisko pazīmju kopums. Jēdziena apjomu veido attiecīgo priekšmetu kopums. Katram jēdzienam ir sava loģiskā telpa, ārpus kuras nav domājams neviens dotās sfēras priekšmets, un otrādi: neviens priekšmets, kas atrodas ārpus šīs telpas, nav domājams tās satura un apjoma sfērā, t.i., jo šaurāks jēdziena apjoms, jo plašāks tā saturs un otrādi – jo plašāks jēdziena saturs, jo šaurāks tā apjoms. Jēdzienu loģiskās attiecības ir noteiktu priekšmetu klašu attiecības. Šo attiecību apzīmēšanai loģikā lieto klases, apakšklases un klases elementa kategorijas. Klase ir priekšmetu loģiskais kopums, kas apvienots atbilstoši noteiktām pazīmēm. Apakšklase ir klases noteikta daļa. Klase vai apakšklase sastāv no elementiem.
7.Jēdzienu veidi.
Pēc apjoma jēdzienus iedala atsevišķos un vispārējos, bet vispārējos – reģistrējošos un nereģistrējošos. Pēc satura jēdzienus iedala absolūtos un korelatīvos, pozitīvos un negatīvos. Atsevišķo jēdzienu apjomā tiek ietverts tikai viens priekšmets, vispārējo jēdzienu – divi vai vairāki priekšmeti. Vispārējo jēdzienu vidū var izdalīt kopības jēdzienus. Kopības jēdzienu pazīmes tiek attiecinātas uz visu sistēmu kopumā. Reģistrējošie jēdzieni ir tie vispārējie jēdzieni, kuru apjoms attiecas uz noteiktu priekšmetu skaitu. Nereģistrējošie jēdzieni - kuru apjoms attiecas uz nenoteiktu priekšmetu skaitu. Absolūta jēdziena saturs tiek domāts neatkarīgi no citiem noteiktas loģiskās rindas priekšmetiem, korelatīva – tikai sakarā ar kādu citu priekšmetu. Pozitīvs jēdziens atveido priekšmetam piemītošās pazīmes, negatīvā – tiek noliegtas pazīmes, kas veido pozitīvā jēdziena saturu. …
Jautājumi un atbildes loģikā. Tuvojas eksāmenu laiks,varbūt noderēs.
- Formālā loģika (ieskaite)
- Loģika
- Loģika