Pēdējos gados preču aprites sfērā vairumā valstu notikušas būtiskas pārmaiņas. Saimnieciskajā praksē sāka izmantot jaunas preču piegādes metodes un tehnoloģijas. Tās bāzējas uz loģistikas koncepciju.
Loģistika cēlusies no grieķu valodas vārda “logistike”, kas nozīmē mākslu aprēķināt, spriest. Praktiskās loģistikas rašanās un attīstības vēsture meklēja senā pagātnē. Hamburgas universitātes profesors Pavelleks atzīmē, ka jau Romas impērijas periodā eksistējuši kalpotāji, kuriem bijis tituls “loģisti” vai “loģistiķi”; viņi nodarbojās ar pārtikas preču sadali.1 Pirmajā mūsu ēras gadu tūkstotī vairāku valstu kara leksikā ar loģistiku saistīja darbību, kas nodrošināja bruņotos spēkus ar materiālajiem resursiem un uzturēja to krājumus. Tā Bizantijas cara Leona VI laikā (865 – 912 g. m. ē.) tika uzskatīts, ka loģistikas uzdevumi ir armijas apbruņošana, kara mantas piegāde, savlaicīgas un pilnīgas rūpes par tās vajadzībām un attiecīgi katra karagājiena akta sagatavošana.2
Pēc virknes rietumu zinātnieku domām loģistika par zinātni izveidojusies, pateicoties kara lietām. Par pirmo zinātnisko darbu loģistikā izstrādātāju pieņemts uzskatīt 19. gadsimta sākuma franču kara speciālistu Džomini, kurš deva sekojošu loģistikas definējumu: “praktiska māksla manevrēt ar karaspēku” (“praktiska manevra ar karaspēku māksla”). Viņš apgalvoja, ka loģistika iekļauj ne tikai pārvedumus, bet arī plašu jautājumu loku, kā plānošana, vadīšana un sagāde, karaspēka dislokācijas vietas noteikšana, kā arī tiltu, ceļu celtniecība utt. Tiek uzskatīts, ka zināmus loģistikas principus izmantojusi Napoleona armija. Tomēr kā kara zinātne loģistika noformējās tikai 19. gadsimta vidū.
Aktīvi loģistiku sāka pielietot otrā pasaules kara laikā, un vispirms jau ASV armijas materiāli-tehniskajā apgādē Eiropas kara darbību teātrī.3 Precīza kara rūpniecības, aizmugures un frontes sagādes bāzu un transporta mijiedarbība ļāva savlaicīgi un sistemātiski nodrošināt amerikāņu armijai bruņojuma, degvielas, eļļas un pārtikas piegādi nepieciešamajos daudzumos.
Lūk, kāpēc daudzās rietumu valstīs loģistiku iekļāva materiālo plūsmu pārvaldes efektivitātes dienestā ekonomikā. Tāpat kā citas praktiskās matemātikas metodes (operācija pētīšana, matemātiskā optimizācija, tīkla modeļi utt.), loģistika pakāpeniski sāka pāriet no kara sfēras saimnieciskās prakses sfērā. Sākotnēji tā veidojās kā jauns preču - materiālo resursu kustības pārvaldes realizācijas teorijas veids apgrozības sfērā, bet pēc tam arī rūpniecībā. Tādā veidā, valstīs ar tirgus ekonomiku jau 30. gadu krīzes priekšvakara periodā radušās sagādes–ražošanas–sadales sistēmu integrācijas idejas, kurās iekļautos materiālu un izejvielu sagādes, produkcijas ražošanas, tās uzglabāšanas un sadales funkcijas, transformējās par patstāvīgiem zinātnisko pētījumu novirzieniem un saimnieciskās prakses formu – loģistiku.
Uzņēmējdarbībā, ekonomiskajā un zinātniskajā literatūrā ārzemju speciālisti loģistikas definējumā izceļ divus principiālus virzienus. Viens no tiem ir saistīts ar funkcionālu pieeju preču kustībai, t. i., visu fizisko operāciju, kuras nepieciešams izpildīt, nogādājot preces no piegādātāja līdz patērētājam, pārvaldei. Otrs virziens tiek raksturots kā plašāka pieeja: bez preču kustības operāciju pārvaldes tas iekļauj piegādātāju un patērētāju tirgus analīzi, pieprasījuma un piedāvājuma koordināciju preču un pakalpojumu tirgū< kā arī īsteno preču kustības procesa dalībnieku harmonizāciju.
Minētās loģistikas pieejas ietvaros ir daudz dažādu traktējumu. Analizējot tos, nav grūti pamanīt virkni aspektu, caur kuru prizmu tiek izskatīta loģistika. Vislielāko izplatību saņēmuši pārvaldes, ekonomiskie un operatīvi-finansiālie aspekti.
Tā profesors Pavelleks4 un ASV Nacionālās materiālās sadales vadības padomes darbinieki5, nosakot loģistikas būtību, akcentē uzmanību uz pārvaldes aspektu. Loģistika, pēc viņu domām, - tā ir uzņēmumā ienākošās, tur apstrādājamās un šo uzņēmumu atstājošās materiālās produkcijas plūsmas un tai atbilstošās informācijas plūsmas plānošana, pārvalde un kontrole.6…
