Dievs ir tavs augstākais jēdziens un saprāts, tavas augstākās domāšanas spējas. Dievs ir visu realitāšu kopums, t.i., visu saprāta patiesību kopums.
Saprāts ir patstāvīga un neatkarīga būtība. Cilvēks bez saprāta, ir cilvēks bez gribas. Tikai ar sava prata palīdzību cilvēks padara būtnes, kas atrodas ārpus viņa un ir pakļautas viņam, par savas eksistences līdzekli. Patstāvīgs un neatkarīgs vispār ir vienīgi tas, kas pats sev ir mērķis un objekts. Tas, kas ir mērķis un objekts pats sev, tas tieši tādēļ vairs nav līdzeklis un objekts citai būtnei, jo tas ir objekts pats sev.
Tikai saprāts ir būtība, kura bauda visas lietas, nekļūstot par šo lietu baudas objektu.
Saprāta vienība ir dieva vienība.
Saprāts ir bezgalīga būtība. Bezgalība ir tieši saistīta ar vienību, galīgums ar daudzējādību.
Saprāts vai prāts, beidzot, ir nepieciešama būtība. Prāts eksistē vienīgi tādēļ, ka prāta eksistence atbilst prātam, jo tad, ja nebūtu prāta, nebūtu apziņas, viss kļūtu par neko, esamība līdzinātos neesamībai.
Pasaules neesamības bezjēdzībā tu rodi tās esamības patieso jēgu, pieņēmuma, ka tā varētu nebūt, nepamatotībā – pamatu, kādēļ tā ir. Nekas, neesamība ir bezmērķīga, bezjēdzīga, nesaprātīga. Tikai esamībai ir mērķis, pamats un jēga; esamība ir, jo tikai esamība ir prāts un patiesība; esamība ir absolūta vajadzība, absolūta nepieciešamība.
…