Māksla cilvēces vēsturē radusies un attīstījusies kā īpašs estētiskās darbības veids. Mākslas darbi radīja „publiku, kas saprot mākslu un spēj baudīt skaistumu” (K. Markss). Tautas estētiskās prasības, kuras radīja māksla, savukārt sekmēja arvien jaunu un jaunu mākslas darbu rašanos. Ar laiku mākslinieciskā jaunrade kļuva par savdabīgu darba veidu, par mākslinieku profesionālu darbību.
Māksla ir sabiedriskās apziņas un cilvēku darbības īpaša forma, kurā mākslinieciska dzīves izzināšana organiski saliedējas ar radīšanu pēc skaistuma likumiem. Mākslas pamatā ir tēlains īstenības atspoguļojums no noteikta estētiskā ideāla pozīcijām. Sniedzot cilvēkiem estētisku baudu, māksla iedarbojas uz viņu garīgo pasauli, palīdz veidot viņu estētisko ideālu un gaumi, viņu priekšstatus par skaistumu un cildenumu un tādejādi ne tikai atspoguļo, bet arī pārveido īstenību. Šīs pārveidojošās iedarbības virzienu, mērķi katrā vēstures laikmetā, tāpat kā pašas mākslas attīstību, galu galā nosaka sabiedrības materiālā dzīve.
Cilvēkam ir raksturīga radoša, pārveidojoša darbība. Tāpēc mūsu estētikā nerimst diskusijas par mākslas būtību. Dažādos vēstures periodos priekšplānā izvirzījušās mākslas kā sarežģīta veseluma visai dažādas puses. Tā, piemēram, divdesmito gadu estētiskajos uzskatos mākslu vērtē kā sociāli ideoloģisku parādību, kas pauž šķiru intereses, ir šķiras rupors un veido sabiedrības šķirisko apziņu. Šāda vienpusīga pieeja noved pie tā, ka trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados mākslu interpretē galvenokārt no izzinošās funkcijas aspekta. Māksla tiek uzskatīta par vienu no pasaules izzināšanas formām, kas pastāv līdzās zinātnei un kopā ar to sniedz cilvēkam pilnīgu, viengabalainu priekšstatu par īstenību. Marksistiskā estētika formulē mākslu kā ideoloģisku parādību, kas atkarīga no sabiedrības ekonomiskās bāzes, un nosaka, ka māksla jātraktē gan kā īstenības atspoguļojums, gan arī kā radošs pārveidojums. Uz šā pamata varam pamatoti skaidrot mākslu kā sarežģītu sociālo parādību. Šajā sakarā Aleksejs Tolstojs: „Marksisms padziļina mākslu, ietverot sociālo vidi, kas nosaka personības esamību un darbu kā augstāko morālo vērtību.…
