36. 19. gadsimta glezniecība.
Raksturīga jaunu glezniecības tehniku izkopšana (akvarelis, tempera), palielinoties izteiksmes līdzekļu nozīmei. Īpaši attīstījās ainavas un vēsturiskās glezniecības žanrs. Viena no 19.gs. jaunajām iezīmēm ir pašizteiksme - attēlošanas funkcija, kad visam jābūt precīzi kā dabā izskatās, aizvien samazinājās, un to aizstāja mākslinieku vēlēšanās paust savas domas, jūtas un demonstrēt personīgu attieksmi pret apkārtni, kas iezīmēja Romantisma parādīšanos glezniecībā. (Fransisko Hosē Goiju) Romantisma mākslā racionālā domāšana tika pakļauta emocijām, mākslas darba saturs kļuva svarīgāks par formu, bet krāsa - par līniju. 19. gadsimta beigās Eiropas glezniecībā vērojamas kardinālas pārmaiņas, ko ievadīja impresionisma virziens. impresionisms sākotnēji attīstījās un piedzīvoja uzplaukumu franču glezniecībā – Eduāra Manē, Kloda Monē – „Impresija. Saules lēkts”, „Senlazāra stacija”, Kamila Pisaro, Alfrēda Sislē, Ogista Renuāra – „Ložā”, „Laivinieku brokastis”, „Māsas”. Edgara Degā daiļradē. Impresionisti atteicās gan no sociāli aktuālām tēmām, gan no vēsturiskiem, mitoloģiskiem vai reliģiskiem sižetiem, ar ko pirms viņiem bija aizrāvušies reālisti, romantiķi un klasicisti. Impresionistus vilināja neatklātais, eksperimenti, kustība un vibrācija, viena mirkļa aizrautība. Impresionisma mākslinieki iztika ar ikdienišķo realitāti, gleznojot galvenokārt pilsētas vai piepilsētas ainavas un sadzīvi ar saules gaismas un atmosfēras efektiem.
37. Jūgendstila māksla Eiropā.
Jūgendstils radās pretstatā 19. gadsimta eklektismam (stilu sajaukumam) un bija mēģinājums izskaistināt cilvēka telpisko un priekšmetisko vidi. Tēlotājmākslā nozīmīga vieta ir dekoratīvai stilizācijai, neregulāru viļņveida līniju un formu ritmam, gaišu toņu gammai, augu un dzīvnieku motīviem, kā arī sieviešu tēliem. Jūgenda elementi dominēja dekoratīvajā glezniecībā un tēlniecībā, kā arī grafiskajās ilustrācijās. Liela uzmanība tika pievērsta jaunajiem būvmateriāliem – metāliem, dzelzsbetonam, stiklam, bet ēku apdarē – keramikai un glazētiem podiņiem. Ēkas plānojumā un kompozīcijā centās lauzt novecojušos principus un izstrādāt jaunus. Celtņu grupējumos, logu un durvju ailu izkārtojumā jūgendstila arhitekti deva priekšroku asimetrijai. Bieži bija vērojama tendence atsegt celtnes konstruktīvos elementus, bet ne pilnīgi. Tādēļ ornamentam celtņu eksterjerā bija liela nozīme, taču tas netika lietots ar tādu pārmērību kā eklektisma celtnēs un bieži sadzīvoja ar lielo, gludo plakņu laukumiem.Ievērojamākie jūgendstila pārstāvji ir: Č. R. Makintošs Anglijā; V. Ortā, A. van de Velde Beļģijā; H. Gimārs Francijā; O. Vāgners, J. Olbrihs Austrijā; A. Gaudi Spānijā.
38. 20. gadsimtamāksla.
20. gadsimta sākumu, laika posmu pirms Pirmā pasaules kara, raksturoja līdz tam neredzēta mākslas virzienu daudzveidība. Radās tādi virzieni kā fovisms, ekspresionisms, agrīnais abstrakcionisms, futūrisms, kubisms, primitīvisms, reālisms u.c. Visizteiktāk pārmaiņas bija vērojamas Francijā, jo Parīze vēl arvien bija saglabājusi savu vadošo lomu Eiropas mākslā. Jauno mākslinieku vidū, kas ieradās Parīzē šī kultūras centra slavas dēļ, bija franču gleznotāji A. Matiss, A. Derēns, M. Vlaminks, A. Markē, no Spānijas atbrauca P. Pikaso, no Itālijas – A. Modiljāni, no Krievijas – M. Šagāls, H. Sutins un daudzi citi, kas visi kopā veidoja tā saucamo Parīzes skolu. …
