Mākslinieks ir sava laika sabiedrības un kultūras atspoguļotājs. Viņa darbos mēs varam atrast liecības par politiskās, ekonomiskās sistēmas maiņu sabiedrībā, par vērtību, ticības, savstarpējo attiecību un varas hierarhijas pārmaiņām dažādos laikos un dažādās kultūrās. Mākslinieku radītie darbi ir nozīmīgs avots, kurā rodam secinājumus par mūsu priekšteču sabiedrisko un gara dzīvi, viņu uzskatiem un dzīvesveidu. Mūsdienās mākslinieka tēlā slēpjas kas intriģējošs, noslēpumains un līdz galam neizprotams. Mākslinieks var mūs iedvesmot, var palīdzēt nostiprināt sabiedrībā kādu noteiktu uzskatu vai ideoloģiju, veicināt jaunu ideju izplatību, likt mums domāt un just. Dažādos vēstures periodos mākslinieks ir ieņēmis ļoti atšķirīgu statusu sabiedrībā, kā arī veicis dažādas funkcijas. Centīšos dot kaut nelielu ieskatu mākslinieka “attīstības vēsturē”, izprast viņa lomu un uzdevumus, apskatot mākslinieku dzīvi viduslaiku, renesanses un mūsdienu Eiropā.
Viduslaiku tekstos mēs neatrodam jēdzienu tam, ko šodien apzīmējam ar vārdu “mākslinieks”. Artifices ir mākslinieku un amatnieku apzīmējums. “Mākslinieks” ir tas, kas studē vai piekopj “brīvās mākslas”. Tikai 13.gs.beigās tā sāk saukt personu, kas izmanto noteiktus tehniskus paņēmienus. Viduslaikos cilvēki mākslu izprot savādāk kā šodien. Izidors no Seviljas raksta, ka “Artes sastāv no “artes liberalis” (brīvās mākslas) un “artes mechanical” (mehāniskās mākslas). Brīvās mākslas ietver sevī septiņas disciplīnas. Pirmā ir gramatika – disciplīna, kas pārvalda valodu; otrā ir retorika, kura tās spožumu un bagātību izmanto pirmām kārtām politikas sfērā; trešā ir dialektika, kuru sauc arī par loģiku, kas vissmalkāko diskusiju gaitā nošķirt patieso no maldīgā. Ceturtā ir aritmētika, kas aplūko skaitliskās attiecības un iedalījumus; piektā ir mūzika, kas aplūko dziesmas un dziedāšanu; sestā ir ģeometrija, kas aplūko apjomus un dimensijas; septītā ir astronomija, kas aplūko zvaigžņu likumus.”1 Tas, ko viduslaikos saprot ar brīvajām mākslām, šodien ir zinātne. Brīvo mākslu uzdevums ir piepildīt cilvēka garīgās alkas, mehānisko – materiālās intereses. Tēlotājmāksla pieder pie mehāniskajām mākslām, kurās dominē doma par amatnieka veiklību, izveicību, apstrādājot noteiktu matērijas veidu, padarot to izmantojamu un praktiski lietojamu. Arhitektūra pieder abām sfērām, līdz ar to arhitekti viduslaikos bauda īpašu cieņu.…
