Komisijas uzdevums bija iepazīties ar pārvaldes iestāžu darbu. To sauca par Manaseina revīziju. „Senators Manaseins ar 17 vīru komisiju ieradās Rīgā 1882. gada pavasarī. Viņš sadarbojās ar jaunlatviešiem un uzaicināja iedzīvotājus iesūtīt sūdzības par iestāžu darbību. Šādu sūdzību bija ļoti daudz – ap 20 000. Latvieši uz komisijas darbību lika lielas cerības, gaidot vācu kundzības salaušanu. Manaseina komisija darbojās līdz 1883. gada augustam. Baltvāciešu bailes no izmeklēšanas rezutātiem bija tik lielas, ka Manaseina ziņojums ceļa uz Pēterpili „pazuda” un velāk viena no kopijām tika izzagta pat no cara rakstāmgalda.”3
Manaseins ziņoja, ka Baltijas pārvaldes iestādes ir ļoti nepilnīgas, ka arī ziņoja par iedzīvotāju tiesisko nevienlīdzību. „Dzimtmuižniekam vai muižniekam vienmēr ir taisnība, arī klaušu kontrakta laikā, klaušu renti pārvērst par naudas renti, bet rentniekam nav tiesības tam pretoties. Jautājumā par zināmas daļas zemes nodošanu natņemamā zemnieku lietošanā nolēma, ka visas muižu zemes tiek vēl iedalītas muižas un klaušu zemēs. Muižu zemes joprojām bija jāpaliek neierobežotā muižnieku lietošanā, bet klaušu zemes atļauts izlietot ne citādi, kā izrentējot vai pārdot zemnieku sabiedrību locekļiem.”4
Manaseins secināja, ka tika „...pārkāpta Vidzemes zemnieku kā kārtas vēsturiskā tiesība vienīgi viņiem lietot zināmu daļu zemes, ko vairākkārtīgi viņiem atzinis likums; iznīcināti 1804. gada Nolikuma radītie patstāvīgie kalpu zemes gabali un kalpu saimniecīskais stāvoklis atstāts nenodrošināts, bet 1849. gada Nolikums atļāva muižniekiem atņemt un pieskaitīt muižu zemēm visas tās platības, kas atradās zemnieku zemju robežās, bet kurām vaku grāmatās nebija noteiktā dālderu vērtība.”5
…
