Mantojuma atraušana necienīgām personām Latvijas civillikumā un Itālijas civilkodeksā

Mantošanas tiesības ir tas tiesību institūts, par kuru cilvēki parasti aizdomājas vien tad, kad paši personīgi ir reāli nonākuši šajā ne pārāk patīkamajā situācijā – vai nu kā mantinieki, vai arī kā mantojuma atstājēji. Situācijas novērtējums kā ‘ne pārāk patīkams’ vairāk gan balstās uz personas emocionālo attieksmi pret šo juridiski bieži vien sarežģīto procedūru.
Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, mantošanas tiesību regulējums meklējams civillikumā, precīzāk, civillikuma otrajā daļā. Šajā darbā vēlos sniegt savu vērtējumu un salīdzinājumu vienam no mazāk apskatītajiem mantošanas aspektiem – tiesībām atstumt mantinieku no paredzamā mantojuma Latvijas un Itālijas civillikumos.
Art. 463 Casi d'indegnità
E' escluso dalla successione come indegno (Cod. Civ. 466 e seguenti):
l) chi ha volontariamente ucciso o tentato di uccidere la persona della cui successione si tratta, o il coniuge, o un discendente, o un ascendente della medesima (Cod. Civ.801), purché non ricorra alcuna delle cause che escludono la punibilità a norma della legge penale (Cod. Pen. 45 e seguenti);
2) chi ha commesso, in danno di una di tali persone, un fatto al quale la legge penale dichiara applicabili le disposizioni sull'omicidio (Cod. Pen. 397, 579, 580);
Kā mantojumu, tā arī legātu zaudē kā necienīgs:

1) kas tīši sagādājis nāvi mantojuma atstājējam vai savam tuvākam priekšmantiniekam, vai tīši nodarījis mantojuma atstājējam tādu veselības bojājumu, kurš padara to nespējīgu taisīt vai atcelt pēdējās gribas rīkojumu;

428. Augšupējais var atstumt lejupējo, ja pēdējais:

1) izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatora, viņa laulātā vai viņa augšupejā dzīvību, veselību, brīvību vai godu.…