MANTOJUMA TIESĪBAS
VISPĀRĪGA INFORMĀCIJA
Mantas pāreju no vienas personas citai, ko radījusi personas nāve, sauc par mantošanu (ar terminu nāve, likuma izpratnē, jāsaprot ne tikai fiziskā nāve, bet arī, pasludināšana par mirušu).
Tiesību iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā sauc par mantojuma tiesību. Personu, kam pieder tāda tiesība - iestāties mirušā mantisko attiecību kopībā - sauc par mantinieku. Mantotspēja ir ne tikai fiziskām personām, bet ar arī juridiskām personām.
Latvijas Civillikuma izpratnē ar mantojumu ir jāsaprot kopība, kurā ietilpst visa nekustamā, kustamā manta, kā arī citiem atdodamas tiesības un saistības, kas mantojuma atstājējam piederējušas mantojuma atklāšanās laikā. Mantojumā pāriet arī mirušā vēl neizņemtā darba alga, citas viņam pienākošās naudas summas, piem., kompensācijas, dividendes, akcijas pajas, noguldījumi ar procentiem, apdrošinājuma atlīdzības, izņemot apdrošinājuma atlīdzību apdrošinātā nāves gadījumā, kad apdrošinājuma līgums noslēgts trešās personas labā u.c. Mantojuma kopībā ieskaitāma vēlāk konstatētā manta, kas mantojuma atklāšanās brīdī vai arī mantojuma pieņemšanas termiņa aprites laikā vēl neietilpa mantojuma sastāvā.
Mantojuma tiesības paredz arī kārtību kādā neatraidāmie mantinieki var pieprasīt savu neatņemamo daļu, kārtību kādā mantojums sadalāms, mantošanas atstāšanas, pieņemšanas, sadalīšanas u.t.t. kārtību.
Mantojuma pāreja var notikt uz šādiem pamatiem:
- uz līguma pamata
- uz testamenta pamata
- uz likuma pamata
Ja vienlaicīgi izrādās, ka vienlaicīgi konkrētajā gadījumā pastāv vairāki mantošanas veidi, priekšroka ir līgumiskai mantošanai, kam ir priekšroka pār abiem pārējiem veidiem, bet testamentārai mantošanai ir priekšroka pār likumisko mantošanu.
Gadījumā ja mantojuma atstājējs nav devis nekādus norādījumus, kādā veidā pāriet mantojums, tad mantojuma tiesību realizāciju nosaka likums.
Līgumsikā mantošana notiek uz savstarpēju (var būt daudzpusēji) līgumu pamata, ar ko viens līdzējs novēl citiem nākamo (paredzamo) mantojuma daļu.
MANTOJUMA TIESĪBAS
MANTOTSPĒJĪGĀS PERSONAS
Mantot spēj gan fiziskas un juridiskas personas.
Fiziskas personas
Fiziskām personām mantotspēja pastāv neatkarīgi no šo personu rīcības spējas. Atzinums, ka mantinieks ir necienīgs mantot attiecas uz konkrētu mantojuma atstājēju un tā mantojumu. Šāds atzinums neatņem mantotspēju vispār, kā arī spēju mantot cita mantojuma atstājēja mantojumu.
Arī mantojuma atklāšanās laikā ieņemts bērns kļūst par mantinieku ar nosacījumu, ka viņš piedzimst dzīvs. Ja bērns nomirst pēc dzemdībām, iestājas mantošanas transmisija. Lai kļūtu par mantinieku, nepieciešams, lai bērns būtu piedzimis ne vēlāk kā pēc 306 dienām no mantojuma atstājēja nāves dienas. Mantojuma atklāšanās laikā ieņemts bērns var mantot kā likumiskais mantinieks, tā arī kā testamentārais mantinieks vai arī uz mantojuma līguma pamata. Kā mantojuma atstājēja lejupējam viņam ir arī neatraidāmā mantinieka tiesības.
Juridiskas personas
Juridiskas personas var mantot tikai uz testamenta vai mantojuma līguma pamata. Juridiska persona ir tiesīga pieņemt vai atraidīt mantojumu. Novēlējumu testamentā var paredzēt arī juridiskai personai, kas testamenta sastādīšanas brīdī nepastāv, bet ko testators paredz un uzliek par pienākumu nodibināt, kad mantojums atklāsies, lai realizētu mantojuma atstājēja testamentā izteikto gribu. Parasti tas ir saistīts ar novēlējumiem labdarības mērķiem, kuru realizācija nav vienreizēja, bet ilglaicīga darbība. Šādas juridiskas personas nodibināšanu var paredzēt arī mantojuma līgumā. Prasījuma tiesības attiecībā uz piešķirto mantu juridiskai personai rodas arī par laika periodu pirms tās nodibināšanas, skaitot no mantojuma atklāšanās brīža. Sabiedriskās organizācijas var prasīt īpašumtiesību atjaunošanu tām atsavinātiem īpašumiem kopš 1994.gada, jā šādas tiesības paredzētas speciālā likumā, piem., likums “Par īpašuma atdošanu reliģiskajām organizācijām”.
MANTOJUMA TIESĪBAS
LĪGUMISKĀ MANTOŠANA
Mantojuma līgumam ir priekšroka pret testamentāro un likumisko mantošanu.
Līgumisko mantošanu nodibina ar līgumu, ar kuru viens līdzējs otram vai vairāki līdzēji cits citam piešķir tiesību uz savu nākamo mantojumu vai tā daļu. Tādu līgumu sauc par mantojuma līgumu.
Mantojuma līgumā atstumšana no mantojuma nav atļauta.
Ar mantojuma līgumu nodibina nevis tikai personisku saistību, bet pašu mantojuma tiesību. Šī ir pati būtiskākā mantojuma līguma pazīme. Tādēļ mantojuma līgumā skaidri jānorāda, ka tas nav tikai apsolījums kādreiz iecelt kādu par savu mantinieku, bet ir nodibināta pati mantojuma tiesība.
Mantojuma līgumā var ietvert pušu apliecinājumus un garantijas par nākamo mantojumu
Mantojuma līgumos jāievēro noteikumi par neatņemamo daļu, ja vien tie, kam tā nākas, paši tieši vai piedaloties līgumā, nav atteikušies no savām tiesībām. Ja tas nav ievērots, tad kā mantojuma atstājējam dzīvam esot, tā arī pēc viņa nāves, neatraidāmie mantinieki var līgumu apstrīdēt.
Lai mantojuma līgumam būtu juridisks spēks, tas uzrādījumā kārtībā apliecināms pie zvērināta notāra, bet, ja mantojuma līgums paredz nekustama īpašuma atstāšanu, tas ierakstāms Zemesgrāmatā, lai tas būtu spēkā pret trešajām personām.
MANTOJUMA TIESĪBAS
TESTAMENTĀRĀ MANTOŠANA
Attiecības mantas pārejai, kad mantojuma atstājējs, vēl dzīvs būdams paredz kārtību kādā mantojums pāriet uz mantiniekiem, sauc par testamentāro mantošanu. Šo sadalījuma aktu sauc par testamentu.
Saskaņā ar LR Civillikuma 418. pantu - par testamentu sauc katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod par savu mantu vai mantas daļu sauc par testamentu. Testamenta formai ir sevišķi svarīga nozīme, lai nodrošinātu testamentam uzticību skaidrību un uzglabājamību. Testamenta noteiktās formas neievērošana var būt par pamatu, lai prasītu to atzīt par spēkā neesošu (Civillikuma 786. p. 2. d.). Testaments ir viens no mantošanas tiesību institūtiem, kas testatoram ļauj noteikti organizēt sava īpašuma tālāko likteni.
Testaments ir vienpusējs tiesisks darījums par mantinieka iecelšanu. Testamenta vienpusīgumu nosaka tas, ka ieceļot juridisku vai fizisku personu par mantinieku, nav nepieciešama tā piekrišana. Katrs vēlāk sastādītais testaments atceļ agrāk sastādīto (sk. Civillikuma 793. un 794. pantus).
Testamenta formas pamatprasība ir, ka tam jābūt izteiktam rakstveidā. Mutisks rīkojums uzskatāms par testamentu tikai tad, ja tas dots ārkārtas situācijā.
Civillikums pieļauj šādas testamenta formas:
- publisks testaments (sk. CL 433. - 444. p.)
- privāts testaments (sk. CL 445. - 459. p.); privāta testamenta paveids - priviliģēts testaments (sk. CL 460. - 462. p.)
Tiesības taisīt testamentu ir katrai rīcības spējīgai personai.
Publiskie testamenti
Saskaņā ar Civillikuma 433. pantu publiskos testamentus taisa pie notāra, pagasttiesā vai pie Latvijas konsula ārzemēs. Publiskos testamentus var iedalīt šādi :
1) testators personīgi izsaka savu pēdējo gribu pie zvērināta notāra, pagasta pašvaldībā vai pie Latvijas konsula ārzemēs, piedaloties diviem lieciniekiem, pie kam saskaņā ar Civillikuma 435. pantu lieciniekiem izvirzāmas tās pašas prasības, kuras izvirzītas notariālu aktu lieciniekiem.
Publiska testamenta taisīšanu testators nevar uzticēt trešajai personai, jo kā noteikts Civillikuma 434. pantā testators testamentu taisa personīgi. Tātad šeit nav pieļaujams pilnvarojums. Testamenta taisīšana pie notāra notiek, ierakstot to notariālo aktu grāmatā, bet pagastvaldē - īpašā testamentu grāmatā. Par publiskā testamenta oriģinālu atzīstams testaments, kas ierakstīts notāra vai konsula aktu grāmatā, bet pagasta pašvaldībā - šim nolūkam paredzētā testamentu grāmatā. Pašu testamenta taisīšanas procedūru sīki apraksta LR likums "Notariāta likums".
Testamentu grāmatā paraksta pats testators. Pirms testamenta ierakstīšanas jāpārbauda testatora personības identitāte pēc personību apliecinošiem dokumentiem vai citiem dokumentiem. Pats svarīgākais, lai testamentā būtu izteikta testatora patiesa un brīva griba.
Visos gadījumos publisku testamentu taisa vismaz divu liecinieku klātbūtnē (Civillikuma 434.p.). Liecinieku loma pie testamenta taisīšanas nav testamenta satura apliecināšanā, bet gan apliecinājumā, ka testators personīgi parakstījies zem sava testamenta un vārdiem izteicis, ka šis ieraksts ir viņa pēdējās gribas rīkojums nāves gadījumam. Šāda deklarācija ļauj novērst pārpratumus, kas varētu rasties no apstiprinājuma ar konkludentām darbībām.
2) testators var nodot glabāšanā notāram, pagasta pašvaldībai vai Latvijas konsulam ārzemēs, rakstisku privātu testamentu saskaņā ar Civillikuma 438. pantu, kurš ar šo aktu iegūst publiska testamenta spēku (Civillikuma 439. p.) Pie kam testatoram šajā gadījumā ir izvirzīti stingri nosacījumi, t. i. testaments jāiesniedz slēgtā aploksnē personīgi pašam testatoram ar paziņojumu, ka iesniedzamā aktā izteikta viņa pēdējā griba, bez tam aploksne jāaizzīmogo ar pieņēmējas iestādes zīmogu, uz aploksnes jāparakstās pašam testatoram un aploksnes pieņēmējam un par testamenta pieņemšanu glabāt jāsastāda atsevišķs akts, kurā jāapliecina, ka ir ievēroti Civillikuma 439. p. 1.-3. punkta noteikumi. Šādā kārtībā taisīts testaments ir atbrīvots no citām formalitātēm un arī no liecinieku līdzdalības un parakstiem. Šajā gadījumā nav nozīmes, vai testamentu rakstījis pats testators vai cita persona, kā arī vai tas rakstīts ar roku, vai ar mašīnu.
Publiskā testamenta spēks ir vislielākais. Kā teikts Civillikuma 443. p., nevar izteikt šaubas par publiska testamenta īstumu, pret šādu testamentu var celt tikai viltojuma strīdu, kas apliecina, ka publiskais testaments, ja vien tas nav viltots, nav apstrīdams.
Privātie testamenti
…
