Spēlēju, dancoju
„Tavu dziesmu! – Tālāk – nav / Izdzīvota, sacerēta, / Līdzi nāc sacerēt!” – Ar dziesmu pa dzīvi. Un dziesma par dzīvi. Dziesma ir dzīva. Katrs mēs veidojam savu dziesmu, savu pasauli. Dzīve, ko dzīvojam ir tikai un vienīgi mūsu pašu radīta.
„Neskan prāts, neskan kokle.” – Tota kokle ir kas vairāk par mūzikas instrumentu. Katram vajadzētu prast spēlēt ar sirdi un dvēseli, saaugt ar savu instrumentu, izjust tā ritmu, formu, saplūst ar skaņu.
„Kaut tu, spēlman, dažu zini, - / Cilvēks nespēj zināt visu, / Vilsies tava zināšana!” – Arvien vairāk pieaugoša problēma 21.gadsimtā. Pieaugot informācijas apjomam, mazinās iespējas to aptvert. Nav cilvēka spēkos zināt visu.
„Es i mirējs nenomiršu: / Mūžam paliks manas spēles.” un „Viena dzīve cilvēkam, / Dziesmai ira trejas dzīves: / Tā, kas bija, tā, kas ira, / Tā, kas būs mūžībā.” – „Spēlēju, dancoju” meldiņš piešķir dzīvīgumu visai lugai. Tota vārdi ir patiesi – lai arī mūsu laicīgajai dzīvei zemes virsū kādreiz vienmēr pienāk gals, arvien ir cilvēki, kas atrod veidu kā savam garam un dvēselei likt manifistēties viņu atstātajās liecībās – mākslas darbos, dziesmās, literāros sacerējumos utt. Tāpat arī Rainis būs mūžam dzīvs mums, latviešu tautai.
„Ha, ha! miršu, - gan, bet kad? / Es negribu šodien mirt, / Sava mērķa nesasniedzis. / Mērķi sniegt, dzīvot vēl!” – Dzīves piepildījumam nepieciešams mērķis, uz kuru tiekties un kuru īstenot. Tots ir apņēmības pilns iet līdz galam sava mērķa vārdā, par spīti visam, pat nāvei. Neviļus rodas jautājums – vai mūsdienās kāds vēl spētu tā upurēties dzimtenes un tautas labā? …
