Luters 16.gs. deva ierosmi, lai plaši izpaustos vispārējā neapmierinātība par Romas politiku un tās aizstāvjiem.
Mārtiņš Luters( Luther ) 1483 – 1546g. vācu reformators un ev. lut. baznīcas dibinātājs.
Biogrāfija un raksturojums. Mārtiņš Luters dzimis 10.11. Eislebēnā kā kalnrača dēls, mācījis 1488 – 1497g. Mansfeldas latīņu skolā, 1497 – 1498g. Magdeburgas domskolā pie kopdzīves brāļiem, 1498 – 1501g. Eizenackas latīņu skolā, no 1501.g. Erfurtas universitātē, kur 1505.g.ieguva brīvo zinātņu maģistra grādu un maija beigās iestājās juridiskā fakultātē. Pērkona negaisa laikā dots solījums piespieda Mārtiņu Luteru 17.7.1505.g. iestāties Erfurtas augustīņu emerītu klosterī. Pēc novicāta gada Mārtiņš Luters kļuva par pilntiesīgu mūku un 1507g. par priesteri. Klostera vadība ievirzīja viņu zinātniskās teoloģijas studijās, un lika viņam 1508 – 1509g.lasīt morālfilozofijas, tad arī Bībeles priekšlasījumus Vitenbergas universitātē, bet 1509 – 1511g. Erfurtā par Pētera Lombardieša sentencēm. Pēc ceļojuma un Romu ordeņa dalīšanās Mārtiņš Luters 1511.g. galīgi pārcēlās uz Vitenbergas universitāti, 1512.g. ieguva Dr. theol. Grādu un kļuva par Bībeles profesoru. Šai amatā viņš palika visu savu mūžu. Augustīņu ordenī Mārtiņš Luters ieņēma dažādus atbildīgus amatus, un no 1514.g. sprediķoja Vitenbergas draudzes baznīcā. Ap 1513.g. Mārtiņš Luters piedzīvoja garīgu lūzumu un nāca pie atziņas, ka cilvēka pestīšana Dieva priekšā nav atkarīga no viņa paša nopelniem , bet vienīgi no Dieva žēlīgās gribas, kas viņam paļāvīgā ticībā atdevušos cilvēku pieņem par taisnu. Šī reformatoriskā pamatatziņa ievada Lutera kritiku pret katoļu baznīcas iekārtu, mācību un dzīvi un ierosināja pakāpenisku atraisīšanos no tās autoritātes. Atklātībā Luters uzstājās 31.10.1517. ar savām 95 tēzēm par atlaižu nozīmi, asi kritizēdams katoļu baznīcas atlaižu praksi. Ar to sākās Lutera polemika pret katoļu baznīcu un pāvestu. Pret Luteru iesāktā prāvā par maldīgu mācību izplatīšanu viņu aizstāvēja Saksijas kūrfirsts Frīdrichs Gudrais, bet pati prāva ieguva arvien jaunus apsūdzības materiālus, it īpaši no Lutera disputa Leipcigā ar teologu J. Eku, kur Luters noteikti uzstājās pret pāvestu varas atvasināšanu no Dieva gribas un baznīcas koncilu ārējo autoritāti. Beidzot 1520.g. jūnijā kūrija izlēma baznīca lāstu draudus pret Luteru, ja viņš neatteiktos no 41 maldīga izteiciena. Paša Lutera vēsturiskās studijas pa tam noveda viņu pie radikālām reformu prasībām, kas vērsās īpaši pret baznīcas laicīgo varu, finanšu politiku, garīgo aizbildnību, sakramentu mācību un ārišķīgo kulta iekārtu. Sadedzinādams publiski baznīcas likumu grāmatu, dažus dogmatiskus rakstus un lāstu draudu bullu, 10.12.1520. Luters galīgi norobežojās no Romas katoļu baznīcas. Baznīca ekskomūnicēja viņu un Vācijas ķeizarvalsts saeima Vormsā 1521.g. maijā izsludināja viņu ārpus likuma un noteica viņa rakstu un piekritēju vajāšanu. Lutera uzstāšanās bija ierosinājusi Vācijā un arī ārpus tās, plašu reformācijas kustību, kurā sākumā apvienojās visi, kas bija nemierā ar katoļu baznīcu.
…
