Ir gan sociālās grupas (dēls, vīrs, pavārs u.c )pieminētas, gan īss konspekts par viņu pašu.
Klikšķis par labu pavāra profesijai noticis pamatskolas beigās. Mārtiņš saprata, ka ēdienu gatavošana ir vienīgais, ko var darīt labi un vienlaikus viņu arī tas interesētu.
Pēc pamatskolas beigšanas puisis turpināja mācības turpat netālu esošajā Smiltenes tehnikumā. Pēc tam Mārtiņš sācis strādāt dažādos restorānos, tirgos – līdz ar to nācies visu laiku braukāt apkārt, ko viņš dara līdz pat šai dienai. Tehnikumā Mārtiņš apguvis ēdienu gatavošanas pamatu pamatus – kā rasolu griezt, gulbīšus cept.
Pirmo paša gatavoto ēdienu Mārtiņš neatceras. Skola laikā puisim bieži nācies sev sarūpēt ēdamo pašam, jo viņa mājas atradās Dikļos, bet vecāki pa dienu strādāja Valmierā. Taču cīsiņu ielikšana mikroviļņu krāsnī un maizīšu smērēšanu viņš neuzskata par soli pavāra virzienā. „Tas process vairāk notika galvā – es vienā brīdī sapratu, ka esmu nulle tajā, tajā un tajā, un man vienkārši bija jāizvēlas, ko es varētu darīt. Nospriedu, ka celtnieks es nevarētu būt, nauda mani neinteresē, bankā es negribu strādāt”.
Televīzijā Mārtiņš nokļuva negaidīti – viņam piezvanījusi raidījuma „Sirmā ēdienkaratē” producente, māte un krustmāte Ilze Lasmane, kura jauno pavāru bija ievērojusi galerijā „Istaba”. Piekrītot vadīt raidījumu, Mārtiņš apzinājies, ka nāksies rēķināties ar dažādām neērtībām. Viņš atceras nesenu gadījumu, kad ar sievu Sandru bijis aizgājis uz operas izrādi , pēc kuras viņiem uz ielas nākusi klāt nepazīstama meitene un sākusi angliski stāstīt, cik viņš ir foršs.
