Māte – manas bērnības atmiņās svētuma un mīlestības iedvesmotāja un glabātāja. Es, vēl sevi un pasauli neapjauzdama, instinktīvi tiecos pretim mātes glāstam, viņas sirds siltumam un mīlestībai. Ar siltu roku glāstu, ar mīlestības asarām acīs, ar pirmo kopīgi meklēto pienenes ziedu pļavā un pirmo skolas rītu atnāk mani pirmie bērnības atmiņu rīti. Mātes mīlestība ved mani cauri pasakām, cauri dziesmām, cauri skolas gadiem, cauri rūpestiem un priekiem. Māte ir mans sākums un balsts, kas nemanāmi iet man pa priekšu, izgaismodama manu dzīvas ceļu. Paskatoties atpakaļ, es atkal redzu māti, kas klusi nāk man aiz muguras, sargādama mani. Es lasu tautas dziesmas un tajās ir tik daudz apdziedāta māte. Es saprotu, ka māte ir cilvēka lielākais dārgums paaudžu paaudzēs. Māte ir mans sargeņģelis:
“Mana mīļa māmuliņa
Mani mīļi audzināja:
Pati māte dubļus brida,
Mani nesa rociņā.” (latv.t.dz.)
Mātes tēls dzejā ienes mīļumu, kas ņemts no dzīves.
Latviešu rakstniekiem ir daudzi daiļliteratūras darbi, kuros tiek aprakstīta mātes loma ģimenes pavarda saglabāšanā, mātes loma bērnu audzināšanā. …