Kopš tās pirmsākumiem evolūcijas teorija ir iekļauta psiholoģijas vēsturē. Psiholoģijas strukturālo skolu, kas jautāja par “kas”, “kāpēc” un “kā” garīgajā dzīvē, aizstāja funkcionāļi, iekļaujot evolucionāro domāšanu, lai jautātu par garīgās dzīves “par ko” (Hergenhahn) , 2005). Pagājušā gadsimta 60. gados psihobioloģijas joma (šobrīd saukta par evolucionāro psiholoģiju), cenšoties izskaidrot altruistisku uzvedību, mainīja evolūcijas domāšanas galveno dzinējspēku no jēdziena „stiprāko izdzīvošana” (tas nozīmē, ka īpašības, kas ļauj indivīdam tiktu nodota tālāk) un aizstātu to ar indivīda ģenētiskā materiāla pavairošanu (ko varētu uzlabot, nodrošinot, ka cilvēki ar līdzīgu ģenētiku izdzīvo un vairojas). Terapijā pārmaiņas notiek jau vairākas paaudzes. Tradicionālie psihoanalītiskie terapeiti tagad ir mazākums, viņu rindas aizēno kognitīvie terapeiti. Kognitīvā pieeja terapijai dod iespēju pacientiem, liekot viņiem pašiem atbildēt par atveseļošanos, lai gan, protams, to var attiecināt tikai uz noteiktiem traucējumiem. Līdzīgi ir notikušas izmaiņas, kas nodrošina terapiju. Medicīnas izmaksas pēdējos gados ir strauji palielinājušās, un veselības aprūpes organizāciju (HMO) pieaugums radīja spiedienu uz “lētāku” garīgās veselības aprūpi. Terapiju, kurā kādreiz dominēja psihiatri, tagad praktizē psihologi un terapeiti, kā arī ārsti un garīdznieki. Ir redzama arī pāreja no individuālās terapijas uz grupu terapiju. Pāreja uz garīgās veselības aprūpi uz “lētākām” metodēm un pakalpojumu sniedzējiem ir ļāvusi lielākajai iedzīvotāju daļai piekļūt garīgās veselības aprūpei nekā jebkad agrāk. Kopā ar šīm pārmaiņām rodas arī citi jautājumi par izmaksu efektivitāti, ko virza HMO, proti, recepšu privilēģijas. Tradicionāli tikai psihiatriem ir atļauts izrakstīt zāles, taču tagad notiek pāreja uz to, lai šīs privilēģijas tiktu piešķirtas arī licencētiem klīniskajiem psihologiem.…
